Šīs kūkas tapa pēc maza izbrauciena uz Igauniju. Parasti pa ceļam uz Tallinu Pērnavā iegriežamies iedzert kafiju. Nu jau tradicionāli kafejnīcā Supelsaksad, kur ir gardas kūkas un maizītes, kā arī ļoti romantisks interjers.
To, ka rabarbers draudzējas ar apelsīnu, zinu kopš bērnības. Toreiz apelsīnus nemaz tā nevarēja nopirkt. Kad tāda laime gadījās, mana vecāmāte, ko ģimenē sauca par Manīti, tos mizoja plāni jo plāni, pēc tam miziņas rūpīgi izkaltēja un glabāja cieši aizskrūvētā burciņā.
Ja jūsmāju krājumos martā atrodamas vēl kādas ķiršu kompota burkas, jādomā, kā tās izmantot. Vasarā mūsu opis parasti izcīna nopietnas cīņas ar strazdiem, mēģinot godīgi sadalīt, cik mums, cik viņiem. Tāpēc viņš visus ķiršu labumus ir pelnījis dubultā. Un tāpēc mums mājās ir gardi skābo ķiršu kompoti ar visiem kauliņiem. Tie, ko veikalā var nopirkt bez kauliņiem, nav mūsu gaumē.
Šogad par godu Latvijas dzimšanas dienai izcepu rudzu rupjmaizes torti. Recepti esmu salikusi kā kompozīciju no vairākiem avotiem. Kad uznāk iedvesma un ir gana daudz laika, varu eksperimentēt, pārāk nesatraucoties par rezultātu. Ir aizraujoši iztēloties dažādos garšu salikumus, faktūras, krāsas un smaržas. Pandēmijas dēļ viesības šogad nav atļautas, bet mani mājinieki ir ar mieru nomēģināt ikvienu manu eksperimentālo cepumu.
Vegāno ābolkūku reiz cepu, dodoties ciemos pie mūsu draudzenes Dagnijas, kura jau gadiem nelieto dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktus. Domājot par ciemakukuli, man bija svarīgi atrast tādu kūkas recepti, kuru varētu ēst visi.
Kūciņa “Vecrīga” ir latviešu konditoru veiksmes stāsts ilgu gadu desmitu garumā. Apaļā plaucētās mīklas čauliņā iepildīts uzputots biezpiena krēms, viegla pūdercukura kārtiņa pāri.