1. martā ir vārda diena manam tēvam Ivaram. Nekādas lielas svinības pandēmijas dēļ tāpat nerīkojam, bet kūku izcept ir svēta lieta. Domājot par Kijevu, Ukrainas sirdi, ko šobrīd pašaizliedzīgi un drosmīgi aizstāv ukraiņu tauta prezidenta Volodimira Zeļenska vadībā, atcerējos, ka Kijevai ir sava torte. Nekad nebiju to cepusi, bet interneta dzīlēs bija atrodams liels daudzums recepšu variāciju.
Rudens ir laiks, kad var svinēt ābolus. Vai var būt par daudz ābolkūku recepšu? Nekādā gadījumā. Šoruden mani iedvesmoja Dainas Alužānes Facebook profilā publicēta ābolkūkas recepte, kuru viņa raksturoja kā “ķepīgu, sviestīgu un francūzīgu bez sava gala”. Izlasot sastāvdaļu sarakstu, bija skaidrs, ka recepte ir vienkārša un ātra.
Šīs kūkas tapa pēc maza izbrauciena uz Igauniju. Parasti pa ceļam uz Tallinu Pērnavā iegriežamies iedzert kafiju. Nu jau tradicionāli kafejnīcā Supelsaksad, kur ir gardas kūkas un maizītes, kā arī ļoti romantisks interjers.
To, ka rabarbers draudzējas ar apelsīnu, zinu kopš bērnības. Toreiz apelsīnus nemaz tā nevarēja nopirkt. Kad tāda laime gadījās, mana vecāmāte, ko ģimenē sauca par Manīti, tos mizoja plāni jo plāni, pēc tam miziņas rūpīgi izkaltēja un glabāja cieši aizskrūvētā burciņā.
Ja jūsmāju krājumos martā atrodamas vēl kādas ķiršu kompota burkas, jādomā, kā tās izmantot. Vasarā mūsu opis parasti izcīna nopietnas cīņas ar strazdiem, mēģinot godīgi sadalīt, cik mums, cik viņiem. Tāpēc viņš visus ķiršu labumus ir pelnījis dubultā. Un tāpēc mums mājās ir gardi skābo ķiršu kompoti ar visiem kauliņiem. Tie, ko veikalā var nopirkt bez kauliņiem, nav mūsu gaumē.
Šogad par godu Latvijas dzimšanas dienai izcepu rudzu rupjmaizes torti. Recepti esmu salikusi kā kompozīciju no vairākiem avotiem. Kad uznāk iedvesma un ir gana daudz laika, varu eksperimentēt, pārāk nesatraucoties par rezultātu. Ir aizraujoši iztēloties dažādos garšu salikumus, faktūras, krāsas un smaržas. Pandēmijas dēļ viesības šogad nav atļautas, bet mani mājinieki ir ar mieru nomēģināt ikvienu manu eksperimentālo cepumu.