Medus torte ir mūsu ģimenē viena no iemīļotākajām. Bērnībā to visvairāk novērtēja mūsu dēls Mārcis. Toreiz meklēju recepti pavārgrāmatās, un liels bija mans pārsteigums, kad nevienā no mājās esošajām to neizdevās atrast. Ļoti nopriecājos, kad Baldonē satiktā saimniece Ineta Karule dalījās ar savu recepti, kuru esmu mazliet pārveidojusi.
Banānu šokolādes kēksi ir īsts kārums. Tādus nenopirkt veikalos vai konditorejās – tajos ir īsts sviests, tumšā šokolāde un smaržai pievienota maza lāsīte tumšā ruma. Receptei esmu iedvesmojusies no franču virtuves, un francūži nudien zina, kā ēdienu padarīt par īstu baudas avotu. Recepti veltu Valmieras drāmas teātra aktrisei Ievai Esterei Barkānei un viņas kolēģiem.
Manā bērnībā par Helovīniem neko nezinājām. Augām kā padomju bērni, un mums nebija nekādu dvēseļu. Kur nu vēl mirušajiem! Skolā mūs izglītoja, ka Dieva nav, ir tikai miesa, un ir mūžam nemirstīgais Ļeņins. Toties stāstīja par komunismu, “solot katram pēc vajadzībām, prasot no katra pēc spējām” un tādā garā. Kā vēlāk noskaidrojās, nekas no tā visa nestrādā, solītais komunisms tā arī nepienāca, bet valsts sabruka.
Zemeņu tartes vai zemeņu groziņi – kā pareizāk būtu saukt šīs kūkas, es nezinu. Un varbūt tam arī nav nozīmes, galvenais, lai labi garšo. Ja klasiskos groziņus var ēst, paņemot rokā, šīs kūkas ir pārāk trauslas un tāpēc ēdamas ar kūku dakšiņu vai karotīti, uzliktas uz šķīvīša.
Violas Annas Bīriņas rabarberu maize ir vienkārši un ātri pagatavojams pavasara gardums. Kā radīts reizēm, kad pēkšņi ierodas negaidīti ciemiņi un gribas pacienāt ar kādu savu cepumu. Ja dārzā aug rabarberi, ledusskapī ir kefīrs un dažas olas, plauktā milti, cukurs un vēl šis tas pa šķipsniņai, pa karotītei, tad vajadzēs vēl tikai mazliet darba un mīlestības, lai tiktu pie smaržīgas un garšīgas rabarberu kūciņas.
Lakšu pīrāgs ir ļoti vienkāršs un bezgala garšīgs. Ja talkā ņemam gatavu kārtaino mīklu, to var pagatavot tiešām ātri. Es no sirds ieteiktu neskopoties un pirkt sviesta mīklu.