Zahertorte

Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Recepti veltu Lidijai un Pēterim Umbraško

Zahertorte ir ļoti bagātīga un šokolādīga torte, pildīta ar aprikožu ievārījumu. Tā ir viena no Vīnes vizītkartēm, un, ciemojoties skaistajā Austrijas galvaspilsētā, tortes gabaliņš noteikti jāpagaršo ikvienam. Ja tev nav iespēju turp aizbraukt, vari vismaz izcept slaveno torti.

Zaheratorti izgudroja konditora māceklis Francis Zahers, kad 1832. gadā Vīnē viņš kopā ar citiem konditoriem bija uzaicināts pie izsmalcinātā gardēža firsta Meterniha gatavot mielastu lielām viesībām. Kāpēc vēlāk torti sāka cept Zahera viesnīcā, var uzzināt, izlasot Rodikas Dēnertes romānu “Zahera viesnīca” brīnišķīgā Silvijas Brices tulkojumā. Droši vien pasaulē nav daudz kūku, par kurām cilvēki būtu tiesājušies. Gan par to, kura ir vienīgā un īstā tortes recepte, gan par to, kurš drīkst un kurš nedrīkst tās cept un tirgot. Zahera torte ir tieši tāda.

LR1 “Radio mazajā lasītavā” Silvija Brice stāsta par grāmatu: “Grāmatas darbība sākas pašā 19. gadsimta nogalē, bet priekšvēsture ir tāda, ka nupat pieminētā mācekļa Franča Zahera dēls Eduards atver Operas viesnīcu Vīnē 1876. gadā. Eduards, diemžēl, drīz mirst, un viņa sieva Anna, šīs grāmatas galvenā varone, ar lielām pūlēm, ar lielām juridiskām grūtībām dabū koncesiju vadīt Zahera viesnīcu. Operas viesnīca jau tajā laikā ir kļuvusi par Zahera viesnīcu. Tātad viņa var vadīt Zahera viesnīcu un būt par ķeizariskā un karaliskā galma piegādātāju, kas ir ļoti godpilns un augsts amats, un kas tiek norādīts uz visām precēm un iesaiņojumiem, kas ir arī veikalos. (…)  Zahers Annas vadībā ļoti strauji kļūst par Vīnes elites tikšanās vietu.”

Tā vēl šobaltdien Vīnē varam doties uz Sacher viesnīcu un nobaudīt slaveno Zahertorti. Pirmo reizi torti nogaršoju, kad to mums kā suvenīru no Austrijas atveda smalkā oriģinālā koka kastītē, rotātu ar slaveno logotipu. Ar leģendārām kūkām reizēm gadās, ka mēs no tām sagaidām kaut ko ārkārtīgi izsmalcinātu un garšīgu, bet gadās arī piedzīvot vilšanos. Kūka man likās pasausa un pārāk salda. Toreiz tūlīt pat to cēlām galdā, cienājot viesus ar kafiju. Bet. Mājās nebija putu krējuma, un es arī nezināju, ka Zahertortei tas pie pienākas klāt. Ar šodienas pieredzi jāatzīst, ka putu krējums ir ļoti svarīgs. Tortes garša ir piesātināta, šokolādīga, un tur piederas kaut kas maigs un viegls. Ja ne putu krējums, tad vismaz baltais saldējums.

Pirms gada devāmies ciemos uz Latgali pie mīļiem radiem. Es tikko biju izvārījusi aprikožu ievārījumu, un atcerējos par Zahertorti kā par kūku, ko ļoti ērti paņemt līdzi kā ciema kukuli. Tā ir pārlieta ar glazūru, tāpēc ir labi pārvadājama. Tā nevar sabojāties arī tad, kad ārā ir karsts laiks. Kad nonācām galā, atlika vien saputot krējumu un visu pasniegt galdā. Radi atzina torti par gardu, un es apsolīju, ka recepti ar visu stāstu publicēsim šeit. Te nu tā nāk. Tieši tāda, kā publicēta romānā, kaut tā atrodama dažādās versijās gan pavārgrāmatās, gan internetā. Atšķiras proporcijas, biskvīta un ievārījuma kārtu skaits, bet visos variantos paredzēts šokolādes biskvīts, aprikožu ievārījums un šokolādes glazūra. Meklējiet sev tīkamākās proporcijas. Lai izdodas! Bet man paliek sapnis kaut reizi dzīvē nonākt Austrijā, kad tur martā augļu dārzos kalnu ielejās zied aprikozes.