Dvēseļu kūkas

Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Manā bērnībā par Helovīniem neko nezinājām. Augām kā padomju bērni, un mums nebija nekādu dvēseļu. Kur nu vēl mirušajiem! Skolā mūs izglītoja, ka Dieva nav, ir tikai miesa, un ir mūžam nemirstīgais Ļeņins. Toties stāstīja par komunismu, “solot katram pēc vajadzībām, prasot no katra pēc spējām” un tādā garā. Kā vēlāk noskaidrojās, nekas no tā visa nestrādā, solītais komunisms tā arī nepienāca, bet valsts sabruka.

Ar laiku noskaidrojās arī tas, ka cilvēkiem ir dvēseles. Ka vēl pirms komunistiem un kristiešiem bija latviešu tradicionālā kultūra, kurā ticēja dvēseļu pastāvēšanai. Ticēja arī tam, ka rudenī, kad iestājas tumšais laiks, starp Miķeļiem 29. septembrī un Mārtiņiem 10. novembrī, ir veļu laiks, un tad mūs apciemo senču dvēseles. Ja latvietis vēlas, lai senču gari viņu pasargā no ļauna un visādi palīdz ikdienā, viņam pa nakti uz galda jāatstāj putras bļodiņa vai kāds cits cienasts. Tad veļu dvēselītes paēdīs, būs jaukas un sargājošas. Pretējā gadījumā varētu būt arī citādi. Jauki, ka folkloristi arī šodien kopj un iedzīvina šo seno tradīciju.

No angļu un amerikāņu kultūras pirms gadiem 30 pie mums atnāca Helovīni ar grebtiem ķirbjiem (vai zināji, ka agrākos laikos greba nevis ķirbi, bet rāceni, ielika tur sveci, un degot tā simbolizēja dvēseli šķīstītavā?) un bērniem spoku tērpos, kuri pie svešu ļaužu durvīm diedelē saldumus. Agrākos laikos zemēs, kur svinēja Helovīnu, Visu dvēseļu dienu, Visu svēto dienu vai Samhain,  bērni un trūcīgi cilvēki devās pie svešinieku durvīm un solīja aizlūgt par cilvēku dvēselēm, par ko pretī saņēma dvēseles kūkas soul cake, ko speciāli šim nolūkam jau iepriekš izcepa.

Šodien, šķiet, nekāda aizlūgšana par svešo dvēselēm nenotiek, Helovīni ir komercializēti, un bērni bieži vienkārši pieprasa konfektes vai sola sasmērēt durvis, ja saimnieki nav atsaucīgi. Daudzviet mājās, skolās un bērnu dārzos arī Latvijā izgrebj ķirbi un dedzina svecītes. Bet man ļoti patiktu, ja kādi vēsturnieki paraktos dziļāk un atrastu saikni starp senajiem ķeltiem un baltu tautām. Šķiet, ka tādai noteikti jābūt. Nesen pavisam nejauši uzzināju par Andra Slapiņa filmu “Cerību lauks”. Ja ir interese, to var noskatīties internetā. Ir tiešām brīnumaini, ka šādas filmas uzņemšanai naudu deva PSRS, turklāt projekts notika sadarbībā ar britiem. Un latvieši kopā ar lietuviešiem un britu salu iedzīvotājiem pētīja saglabājušās tautu tradīcijas.

Bet pagaidām es izcepu dvēseļu kūkas. Man allaž ir ļoti patikusi Stinga dziedātā dziesma. Pasaule ir viena, saule ir viena, gadskārtas griežas, un dvēseles ceļo. Latviešiem un citām tautām. Iespējams, 31. oktobrī robeža starp šīs un tās otras pasaules dvēselēm ir vistrauslākā. Ticības lieta.