Rabarberu deserts ir pirmais pavasara saldēdiens, ar kuru atklājam Latvijas dārza labumu sezonu. Kolīdz zaļās, krunkainās lapas un spēcīgie kāti izlaužas no zemes, meklējam plātsmaižu, kūku un saldēdienu receptes, dungojot dziesmu “uzminēšu, uzminēšu, ja tik tu man ļausi…”.
Šogad ziema ar sauli mūs nelutina, svina pelēkas dienas nomaina cita citu. Līdz pavasarim vēl laiciņš jāgaida, un jāmeklē pēc kāda prieka un enerģijas avota, lai dziļā tumsas bedrē neiekristu mentāli un fiziski. Te palīgā var nākt apelsīni. Oranžās, smaržīgās bumbas, pilnas sulas un vitamīnu, skaistas kā vakara saulīte.
Ģeniāli atklājumi dažkārt rodas apstākļu sakritības dēļ. Reiz bija tā. Mūsu meita Milda kopā ar draugiem kādā kopā sanākšanas reizē nolēma pagatavot rupjmaizes kārtojumu. Izpētījuši recepti un ķērušies pie darba. Grūti gājis ar rupjmaizi. Maluši to gaļas maļamajā mašīnā, grauzdējuši, bet maize nez kādēļ vispirms saķepusi, tad par daudz sadegusi, galu beigās sanākušas mazas, cietas spiriņas.
Šī bija sestdiena pašā septembra nogalē, kad sēdi ar draugiem maigas saules gaismas pielietā dārzā, un ir tik labi, ka visas raizes, rūpes un stress paliek ārpus. Kopā sanākušas četras paaudzes, visi rosās, bērni dauzās, kāds grilē gaļu, kāds cep kartupeļus, no siltumnīcas ceļo smaržīgu ķirštomātu bļoda, kāds klāj galdu, visiem pa vidu riņķo mazais suns Bruno un lielais suns Susuriņš.
Kas latviešu virtuvē ir maizes zupa, mūsu nacionālais ēdiens? Rudzu maize ir mūsu lepnums un pamatvērtība, ar stipru garšu un augstu uzturvērtību. No sakaltētas un grauzdētas rupjmaizes, garšvielām, žāvētiem augļiem un ogām vārām saldo zupu, ko ēdam atdzesētu ar sakultu putukrējumu.
“Tira mi su” itāļu valodā nozīmē “cel mani augšup”. Par deserta izcelsmi var atrast dažādas leģendas.