Pīlādži ir maģiski koki, saistīti ar dažādiem ticējumiem un rituāliem. Visu gadu pīlādzis ir pieticīgs, ainavā neizceļas, pavasarī tam raisās ziedu čemuri, bet uz rudens pusi ar sarkaniem ogu ķekariem tas iemirdzas kā krāšņa rota.
Pirms gadiem, iedvesmota no Gata Zuntes burvīgajiem feisbuka ierakstiem rūjieniešu dialektā, kur viņš apraksta savus piedzīvojumus, gatavojot ķiršu uzlējumu, sāku meklēt receptes.
Ķiršu kompots kopš bērnības man ir bijis pats mīļākais kompots. Tā nekad nevarēja būt par daudz. Kad biju maza, ziemas laikā nebija iespējams veikalā nopirkt svaigus augļus, tāpēc mamma un vecmāmiņa vasarā centās, cik spēja, gatavojot ziemas krājumus.
Ķiršu ievārījuma recepte laika gaitā mūsmājās ir ļoti mainījusies. Vecā recepte, kurā ogas ilgi vāra cukurā, palikusi pagātnē līdz ar ģimenes paaudzēs saglabāto stāstu par to, kā mana tēva vecmāmiņa tīrījusi kauliņus no pašu dārza ogām. Daudz un ilgi.
Zemeņu ievārījums daudziem saistās ar bērnību un smaržīgu plāno pankūku kaudzi svētdienas rītā. No smaržīgajām Latvijas vasaras zemenēm gatavots ievārījums. Lai gan lielveikalu aukstuma skapjos importētas zemenes varam atrast visu gadu, tās nav TĀDAS.
Aprikožu ievārījums ir jāvāra katru vasaru. Viens no pirmajiem ievārījumiem, ar ko atklāt sezonu, un tas ir viens no maniem visvisvis… nujā, kādai burciņai vienmēr ir jābūt ledusskapī.