Vasara. Nezinu, vai tur vainīgs Mērfijs vai kāds cits, bet mūsu mājās ledusskapja un augļu trauku revīzijā regulāri atrodu dažādus produktu krikšus, puspaciņu apkaltuša biezpiena, pāris karotes krēmsiera, aizmirstu jogurta glāzi, dažus pārgatavojušos un dažās vietās iebojājušos augļus, kurus kā likums neviens vairs negrib ēst.
Latvijā siera kūka konkurē ar tai līdzīgo biezpienmaizi, ko mājās un konditorejās cep kopš seniem laikiem, kamēr siera kūku tikai pēdējos 20 gadus. Siera kūkas garša salīdzinoši ir smalkāka, pildījuma masa – viendabīgāka.
Pie šīs kūkas receptes veda trīs ceļi. Pirms kāda laiciņa septiņus gadus mūsu ģimene ir dzīvojusi Melnsila ielā. Agrākos laikos tā bija Švarcvaldes iela. Kad reiz interneta plašumos uzdūros kūkai ar šādu nosaukumu, nolēmu, ka būtu goda lieta izmēģināt recepti.
Magoņmaizītes varonīgi pārdzīvojušas gan padomju laikus, gan brīvās Latvijas pārmaiņas konditoreju vitrīnās un kafejnīcu repertuāros, un ir starp tiem nedaudzajiem maizīšu veidiem, kas Rīgā un Latvijā joprojām pieejamas gandrīz visur, kur vien pārdod smalkmaizītes.
Nudien būtu liels grēks ignorēt to, ka Māte Daba mūsu vēderpriekam sagādājusi dažādas meža ogas. Ne tās bija jāstāda, ne jāravē, jālaista, jāmēslo vai jāuztraucas par salnām.
Šī ir siera maizīšu Jāņu versija. Spriedām, ka īsteni labi būtu maizīšu pildījumā iejaukt smalcinātas papardes un ozollapas. Tā kā nav īstas pārliecības par šo augu garšas īpašībām, palikām pie pētersīļiem un dillēm.