Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Darba gaitas mūs šogad bieži ved uz Latgales pusi. Rāznas Nacionālais parks svin 10 gadu jubileju. Šajā sakarībā piedalāmies projektā, kurā top Andra Eglīša foto izstāde un grāmata par parka vērtībām. Tās ir ne tikai krāšņā daba: ezeri, salas, meži, augi, putni un dzīvnieki, bet arī paši latgalieši. Cilvēki tur ir tikpat tīri, skaidri un godīgi kā daba.

Kaunatas pagastā, kas atrodas parka teritorijā, viesojāmies Zeltmājās, Kuzminsku ģimenē. Mamma Aija ir Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas lektore tiesību jautājumos, tētis Jānis izgatavo unikāla dizaina ģitāras. Viņiem ir trīs meitas – Sanita, Enija, Agate un dēls Jānis. Mājās zum kā bišu stropā, visi darbojas, pa vidu vēl kaķis Muris un suns Bobuļs (pilnā vārdā bērni viņu nosaukuši Ingliš Bonduel Ai Šur, bet ikdienas lietošanai vārds ir par garu).

Suns dzīvo savā dzeltenajā guļbūves mājiņā, patlaban gan pie ķēdes. Agrāk skraidījis brīvībā, bet kaimiņi ņēmuši ļaunā viņa vizītes pie tuvējām suņu draudzenēm, tā nu nācies piesiet paša drošības labad. Tagad viņam patīk uzrausties uz lielā pagalma galda, lai tālāk redzētu un labāk sargātu māju.

Zeltmājas ir ģeda un babas (kā Latgalē dēvē vectēvu un vecmammu) 1930., 1931. gadā pašu būvētas. Toreiz tā bija guļbūve no svaiga koka piekalnītē, droši vien bija zeltainas krāsas, tā arī atnācis nosaukums. Tagad mājas ir vecu ābeļu ieskautas, apkārt puķu dobītes. Kaut senči jau sen citā saulē, istabā, kur baba dzīvojusi, ir saglabājusies vislabākā aura mājā, tur visiem patīkot dzīvoties.

Aija ir arī Lauku sieviešu apvienības aktīva dalībniece, ilgus gadus ar Jāni bijuši deju kolektīva dalībnieki, bet tagad muzicē kopā pašu dibinātā grupā. Vīrs Jānis pats dizainē un pēc pasūtījuma izgatavo ģitāras, tās pērk gan vietējie mūziķi (piemēram, jaudīgie Skyforger vīri), gan ārzemnieki.

Lielās meitas Sanita un Enija ir mācījušās mūzikas skolā. Mūzikai un dejošanai ir ļoti svarīga vieta ģimenes dzīvē, pie lielajām ģimenes pusdienām sprieda par nākamajiem Dziesmu un deju svētkiem, kuros obligāti jāpiedalās. Kad sagriboties, visi kopā aizlaižot uz kalniem paslēpot. Tā kā tuvumā nav neviena tuva rada, kurš varētu pieskatīt bērnus, visi braucot kopā, lielākie palīdzot mazākajiem, un pasaule ir vaļā piedzīvojumiem.

Var tikai nobrīnīties, kur visam var atrast laiku, jo Aija māk gatavot mezglotus šūpuļtīklus un māca šo prasmi arī citiem, bet Sanita darina smalkas jo smalkas rakstainas draudzības pīnītes un rotas, paldies viņai par dāvanu! Tikpat smalkas bija sapītās bizes pašai un māsai, abas kā tikko no friziersalona.

Enija arī mēdz iegriezties tēva saimniecībā, aizņemties kādu darba rīku, dēlīšus, un pati uzmeistarot kādu mēbeli savām vajadzībām, vai, piemēram, unikāla dizaina pakaramo no dakšiņām ar uzlocītiem zariem un kātiem.

Māja ir nepārtrauktā radošā procesā un mainībā. Arī mazais Jānis ir nemiera gars, darbīgs un šķelmīgs, ar bedrītēm vaigos. Puni un skrambas nav šķērslis pasaules izzināšanai.

Bijām priecīgi, ka visā šajā burziņā Aijai atradās laiks mums pagatavot buļbešņīkus un dalīties ar recepti. Paldies visai lieliskajai Kuzminsku ģimenei par viesmīlību, ēdieniem un dzērieniem (tētis Jānis cēla galdā no āboliem pagatavotu īpašu dzērienu, stipru, dzidru un aromātisku, kā arī kļavu sulas). Un paldies Agatei, kurai četri gadi, tik zilas acis un mežģīņu svārki kā neaizmirstules, un kura mani aicināja paspēlēties smilšu kastē. Tā bija liela uzticēšanās svešajiem cilvēkiem, kuri negaidīti ieradušies viņas pasaulē. Latgaliešu viesmīlība, ko iezīž ar mātes pienu. Mēs bijām pagodināti un novērtējam to augsti.

Lai jums viss izdodas, draugi! Skaniet un starojiet tikpat silti un dzidri tagad un katrā nākamajā paaudzē!