Šī bija sestdiena pašā septembra nogalē, kad sēdi ar draugiem maigas saules gaismas pielietā dārzā, un ir tik labi, ka visas raizes, rūpes un stress paliek ārpus. Kopā sanākušas četras paaudzes, visi rosās, bērni dauzās, kāds grilē gaļu, kāds cep kartupeļus, no siltumnīcas ceļo smaržīgu ķirštomātu bļoda, kāds klāj galdu, visiem pa vidu riņķo mazais suns Bruno un lielais suns Susuriņš.
Marinēti pieneņu pumpuri pie mums ieradās kā ciemakukulis no mākslinieces Marutas Raudes. Marutai patīk eksperimentēt virtuvē, izmēģināt dažādas garšu kombinācijas. Viņu ģimenē gatavo visi, arī vīrs Alfs un dēls Jānis.
Asie kabači ir manas tantes Anniņas recepte. Tā nāk no Latgales, no Krāslavas. Kaut pati esmu dzimusi Rīgā, Latgalei pieder liela daļa manas sirds. Viesošanās reizes allaž šķiet par retu un īsu.
Mūsu ģimenē dažu gadu var iztikt bez aveņu vai zemeņu ievārījuma, bet brūklenes ir pilnīgi noteikti nepieciešamas. Bez tām nav baudāmas putraimdesas, arī kūkas ar brūkleņu ievārījumu ir jācep, bez tām nu nekādi.
Ķirbis kopš bērnu dienām man nav īpaši garšojis līdz brīdim, kad parādījās jaunās, stingrās šķirnes. Mani mīļākie ķirbji marinēšanai ir Muskata šķirnes.
Nez, vai ir vēl kāds dārzenis, kas būtu tik ļoti mitoloģizēts kā kāposts. Kāpostos atrod bērnus. Tos meklē maciņā. Kāpostus pasniedz viesībās, lai norādītu, ka viesiem nu laiks mājās.