Šo brīnišķīgo recepti mums iedeva Hēlija Staņislavska. Tā ir mantota ģimenes recepte, Hēlijas mammas Kētes skaistā rokrakstā pierakstīta. Savulaik mamma recepti dabūjusi no kādas pareizticīgo sievietes Marijas, kas bijusi spiesta bēgt no Krievijas un nonākusi Latvijā.
Saldais ēdiens, kas daudziem saistās ar bērnības brīvdienām, kad mamma, vecmāmiņa vai krustmāte uzputoja olas un pagatavoja gaisīgo brīnumu. Deserts īstiem kārumniekiem, kurā var izbaudīt dažādu pakāpju saldumu, maigas faktūras, vaniļu, pienu un karameli.
Kad rudens naktī uznāk pirmais sals, peļķes uz ielām pārvelkas ar plānu, mirdzošu ledus kārtiņu. Bērnībā man patika bradāt pa aizsalušajām peļķēm, ledus lūza ar tik patīkamu kraukstēšanu.
Vasara turpinās. Oma opītim par prieku bija uzvārījusi melleņu klimpas. Manā bērnībā tas nebija mīļāko saldēdienu saraksta augšgalā, bet vecmamma šad un tad vārīja. Tā tomēr bija klasika. Pēc ilgāka pārtraukuma nācās secināt, ir jau gan garšīgi.
Mana bērnības vājība bija saldējums. Toreiz bija ļoti maz šķirņu – plombīrs, eskimo, šokolādes, vēlāk parādījās citronu Vēsma. Tie bija pildīti vafeļu glāzītēs (izmirkušās, ja fasētais, kraukšķīgās, ja sveramais saldējums, ko piegādāja augstos, šauros skārda toveros), vai nu kartona trauciņos, ēdami ar koka mentīti.
Saimnieces garu Ruta mantojusi no savas mammas, izdarīgas un smalkas “ulmaņlaiku” saimnieces, no kuras recepšu krājumiem ņemta arī šī recepte rupjmaizes kārtojumam. Viņas ģimenē Ziemassvētku vakarā, kad cepetis apēsts, dāvanas izdalītas un labsajūta sasniegusi augstāko punktu, ir laiks šim saldajam un latviskajam desertam!