Mārtiņa zoss

Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Šogad Mārtiņdienas zoss pie mums atceļoja no zemnieku saimniecības Indiņi. Saimnieki audzē dažādus putnus – gaļas un dējējvistas, zosis un pīles. Rudens foto plenēra laikā pa ceļam iegriezāmies Indiņos, un pārliecinājāmies, ka putni līksmā jezgā dzīvojas pa dārzu, pa svaigu gaisu. Naktī bija uzsalis, un zem ābelēm bija kā bruģēts ar dzelteniem un sarkaniem āboliem, ar kuriem putni labprāt mielojās.

Lieliska ziņa rīdziniekiem – saimnieki putnus pēc pasūtījuma regulāri piegādā arī Rīgā. Par to gan laikus jāvienojas pa tālruni 26643499 ar saimnieci Ritu Artiševsku.

Piedevās pie zoss šogad gatavojām Tīringenas kartupeļu klēses un skābus šmorētus kāpostus.

Par godu Mārtiņdienai pievienojam arī stāstu no mūsu tikko iznākušās jaunās grāmatas “Eiropas vēsture latviešu virtuvē”, kas iznākusi sadarbībā ar izdevniecību Lauku Avīze.

10. novembris ir Svētā Mārtiņa diena. Mārtiņdienā savijušās pirmskristietiskās un kristietiskās tradīcijas, zemnieku ražas svētki, rudens noslēgums un ziemas sākums, sākas arī ziemas gavēņa laiks. Mārtiņdienas rituāli saistīti ar leģendu par Svēto Mārtiņu, īstajā vārdā Tūras Mārtiņu (Martinus Turonensis, 336.–397. g.), kurš jaunībā bijis romiešu kareivis, vēlāk ticis kristīts un kļuvis par mūku. Kad viņš vēl dienējis armijā, reiz ziemā jājis pa ceļu un sniega vētrā saticis pārsalušu nabagu. Mārtiņš līdzjūtībā pārcirtis ar zobenu savu apmetni un pusi atdevis nabagam. Naktī pēc šī notikuma viņš redzējis sapni: viņa apmetnī bijis tērpies Jēzus, kurš teicis eņģeļiem: “Lūk, šis ir Mārtiņš, romiešu kareivis. Viņš nav kristietis, bet viņš ir pažēlojis un apģērbis mani!” Tā Mārtiņš uzzinājis, ka satiktais nabags patiesībā bijis Jēzus. Svētais Mārtiņš bijis zināms kā bērnu un nabagu aizstāvis, krietns, pieticīgs un izpalīdzīgs. Pret viņa paša gribu un par spīti viņa izcelsmei, Tūras iedzīvotāji vēlējušies iecelt Mārtiņu par bīskapu. Mārtiņš uzskatījis sevi par nepiemērotu tik augstam amatam, tādēļ paslēpies zosu kūtī. Zosis sacēlušas lielu troksni, ļaudis Mārtiņu atraduši, un viņš tomēr iecelts par bīskapu. Par godu šim notikumam kristīgajās Eiropas valstīs Mārtiņdienā galdā ceļ zoss cepeti.

Latviešu folklorā Mārtiņš ir viens no Dieva dēliem, rudens un ziemas sauli iemiesojošais dēls. Pagānu laikos vakarā pirms Mārtiņiem stallī kāvuši gaili, lai zirgiem ziemā nepiemestos slimības. Tomēr no Eiropas ienākušie stāsti ietekmējuši tradīcijas un ticējumus. Tādēļ arī latviešu Mārtiņu ticējumi un pareģojumi ir saistīti ne tikai ar zirgiem un apģērbu, bet arī ar mājputnu kaušanu un Mārtiņbērnu iešanu ķekatās.

Sastāvdaļas

  • 1 svaiga zoss (3–4 kg)
  • koka iesmiņi
  • stiprs kokvilnas diegs

Pildījumam

  • 6–8 skābi āboli (mums bija Antonovas šķirnes)
  • nedaudz plūmju
  • 1 sīpols
  • Nedaudz kaltēta oregano jeb raudenes
  • 2 ēdamkarotes medus (bez tā var iztikt)
  • Nedaudz sviesta cepšanai
  • Sāls, malti melnie pipari pēc garšas

Glazūrai

  • Dažas ēdamkarotes skāba krējuma
  • 2 saspiestas ķiploka daiviņas
  • Sāls

    Piedevas

    Klēsēm

    • 1,5 kg svaigu miltainas šķirnes kartupeļu
    • 0,5 kg ar mizu novārītu miltainas šķirnes kartupeļu
    • 100 g kartupeļu cietes
    • Sāls
    • 50 g kausēta sviesta
    • Nedaudz citronu sulas

    Pildījumam (pēc izvēles, jo var vārīt arī bez pildījuma)

    • 50 g kubiņos sagrieztas baltmaizes
    • Sviests apcepšanai
    • Zaļumi piedevām pēc izvēles (dilles, lociņi, pētersīļu zaļumi)

    Soļi

    Solis 1

    Zosi dienu pirms cepšanas ierīvē ar sāli un maltiem melnajiem pipariem, liek vēsā vietā, lai ievelkas.

    Solis 2

    Gatavo pildījumu. Plūmes sagriež gabaliņos. Ābolus un sīpolus nomizo, āboliem izņem serdes un sagriež gabaliņos. Uz pannas karstā sviestā apcep vispirms sīpolus, pēc brīža pievieno ābolus, nedaudz medus un sāls. Cep, līdz āboli kļūst mazliet mīksti, tad pievieno plūmes un visu sajauc vienmērīgā masā.

    Solis 3

    Cepeškrāsni ieslēdz uz 160 °C, režīmā bez ventilatora. Zosi ideāli cept lielā čuguna traukā. Ja tāda nav, var izlīdzēties ar dziļāku cepamo pannu.

    Solis 4

    Zosi pilda ar sacepto maisījumu un aizsprauž ar kociņiem gan kakla daļu, gan dējamspraugu.

    Solis 5

    Ar stipru diegu sasien zoss stilbus un spārnus, sākot ar stilbiem, savijot pavedienus, lai spārni un stilbi cepoties neapdegtu.

    Solis 6

    Zosi liek uz pannas ar muguru uz augšu un applaucē ar verdošu ūdeni. Pannas dibenā sākumā jābūt ūdenim, lai zoss būtu sulīga. Cepšanas sākumā zosi var pārklāt ar samitrinātu cepamo papīru. Liek zosi krāsnī un cep 2–3 stundas. Kopējais cepšanas laiks jārēķina stundu uz katru svara kilogramu.

    Solis 7

    Stundu pirms cepšanas beigām zosi izņem no krāsns, traukā nolej taukus (uzmanīgi, tie ir ļooooti karsti!). Trauciņā sajauc skābo krējumu ar saspiestu ķiploku un sāli, pārziež zosi no vienas puses ar šo maisījumu. Temperatūru noregulē uz 200 °C, režīmā ar ventilatoru, un pusstundu apcep zosi no vienas puses brūnu.

    Solis 8

    Tad zosi apgriež otrādi, apziež no otras puses ar krējuma glazūru un cep vēl pusstundu. Gatavību pārbauda, iedurot koka iesmiņu – ja gaļas sula ir dzidra un gaļa ir mīksta, zoss ir gatava. Ja vajag, pacep vēl nedaudz. Ja zoss ir pietiekami brūna, bet gaļa vēl jācep, pārklāj to ar foliju un vēl nedaudz pacep.

    Solis 9

    Kā gatavo klēses, skatiet šeit. Tīringenas klēsēm svaigos kartupeļus sarīvē uz smalkās rīves, caur marli izspiež pēc iespējas sausu masu, kam nekavējoties pievieno citrona sulu.

    Solis 10

    Kartupeļu sulu nostādina, cieti pievieno masai, bet sulu – vārāmajam ūdenim. Tālāk rīkojas tāpat kā aprakstīts receptē. Var klēses arī gatavot bez grauzdiņu pildījuma.

    Solis 11

    Zosi pasniedz ar klēsēm, kurām pārlej nedaudz zoss tauku un cepeša mērcītes, un šmorētiem skābiem kāpostiem.

    Mūsu grāmata

    Saistītās receptes

    Viltotais zaķis

    Viltotais zaķis

    Ēdiens, kas ietaupīs jūsu laiku, atbrīvojot no stāvēšanas pie plīts

    Jēra stilba cepetis

    Jēra stilba cepetis

    Daudzviet kristīgās ticības zemēs Lieldienās gatavo jēra stilba cepeti. Iespējams, tas saistīts ar kristīgajiem simboliem, jēru kā upuri. Iespējams, tradīcija pastāv vēl no laikiem, kad gaļas lietošanu uzturā noteica gada ritms un dabīgais lopu vairošanās cikls.

    Mūsu sadarbības partneri