Maija bole ar smaržīgo madaru
Rabarberu sukādes un sīrups
Krāšņie rabarberu kāti Latvijas dārzos ir kā starta šāviens ziemas krājumu sezonas atklāšanai. Tie mēdz būt dažādu šķirņu – tievāki un resnāki, zaļi un sārti. Sārtie un tievie labi noderēs sukāžu un sīrupa gatavošanai.
Ievads
Teksts: Sandra Ošiņa
Foto: Valdis Ošiņš
01/05/2019
Miešķa bole jeb maija bole ar smaržīgo madaru skaisti aprakstīta Ēriha Maria Remarka leģendārajā romānā “Trīs draugi”. Kad padsmitnieka vecumā pirmo reizi lasīju grāmatu, man nebija ne jausmas, kas ir miešķis. Toreiz likās, ka tas ir kas ļoti eksotisks, kam nav nekāda sakara ar Latviju.
“Mēs sēdējām kādas mazas viesnīcas dārzā ārpus pilsētas. Mitrais mēness kā sarkana lāpa karājās zemu virs mežiem. Kastaņu baltās ziedu sveces vizēja, ceriņi reibinoši smaržoja, un mūsu priekšā uz galda lielais stikla trauks ar vīnu, kas smaržoja pēc miešķa, agrās nakts nenoteiktajā gaismā atgādināja gaišu opālu, kurā krājās pēdējais vakara atspulgs zilganā un perlamutra krāsā.” (Ē. M. Remarks, “Trīs draugi”)
Pēc gadiem reiz ar Mārci Bendiku pie klāta galda apspriedām garšvielu lietošanu latviešu virtuvē. Viņš bija nesenā laikā pētījis kādu padomju laikā izdotu latviešu pavārgrāmatu un šausminājies par garšu vienmuļību lielākajā vairumā recepšu – miltu mērce, krējums, sāls, pipars, sīpols, lauru lapa. Šie daži kombinēti tā un šitā, šitā un tā. Viss. Tiesa, tā bija padomju laiku grāmata, kad garšvielu izvēle Latvijas veikalu plauktos bija nožēlojama. Maigi izsakoties. Toreiz radās interese papētīt, kā tad ir bijis vēl senāk. Vai tiešām latvieši gadsimtiem ir ēduši tik nožēlojami vienveidīgi?
Pa senajiem tirdzniecības ceļiem kopš viduslaikiem caur Latvijas teritoriju ceļoja garšvielas no dažādām zemēm, bet tās bija ļoti dārgas un varēja atļauties tikai pilīs, muižās, klosteros un turīgāko pilsētnieku namos. Kā savus ēdienus dažādoja vienkāršā tauta? Ko audzēja laukā un dārzā, ko ievāca mežā un pļavā?
Bibliotēkā atradu 2007. gadā izdotu zinātnisko rakstu krājumu “Latviešu tradicionālā virtuve”, kurā autores Ievas Žukauskas rakstā “Garšaugu izmantošanas vēsturiskie aspekti Latvijā” sīki un smalki aprakstīti visi garšaugi, ar kuriem mūsu senči bagātināja ēdienus. Gan dārzā, gan mežā augušie. Tos lietoja gan ēdienu garšas uzlabošanā un dažādošanā, gan kā ārstniecības augus. Saraksts ir gana garš: ceberīte jeb pupumētra, lupstāji, dilles, sinepes, mārrutki, ķiploki, sīpoli, pipari, lauru lapas, ķimenes, selderiņi jeb selerijas, pelašķi, kadiķogas, vecvīrbārdiņa jeb mārsils un raudene. Tas par senākiem laikiem.
Citāts no raksta: “Gribētos pieminēt laika periodu no 1919. līdz 1940. gadam. To var nosaukt par aromātisko un ārstniecības augu audzēšanas un ievākšanas attīstības laiku. Ārstniecības augu, tātad šajā grupā ietilpstošo garšaugu audzēšana attīstās līdz ar patstāvīgas Latvijas valsts nodibināšanu 1919. gadā. 1939. gadā šī nozare jau varēja svinēt divdesmit gadu jubileju, turklāt ar ļoti labiem rezultātiem. Aromātisko un ārstniecības augu platības no 15 ha 1923. gadā palielinājās līdz 135 ha 1937. gadā, bet audzētāju skaits no divdesmit pieciem 1923. gadā pieauga gandrīz līdz tūkstotim 1939. gadā. Viena no svarīgām Latvijas eksporta precēm uz Ziemeļvalstīm šajā laikā bija ārstniecības jeb aromātiskie augi. (…) Audzējamo augu sortimentā ietilpa (…) baziliks, majorāns, estragons, koriandrs, gurķumētra, pupumētra, krūzmētra, citronmētra, salvija, raudene u.c.” (109. lpp.)
Rakstā varam ielūkoties arī L. Kārkliņas grāmatā “Mūsu garšaugi” (izdevējs “Latvijas grāmata”, izdošanas gads nav skaidri zināms, iespējams, ap 1940. gadu). Tajā kā garšaugi minēti tādi augi kā bārbeles, citronella jeb citronu zāle, dievkociņš, lakši, dižzirdzene un stiepata jeb helēniju ālante (Inula helenium), kuras saknes var iecukurot tāpat kā ingvera vai kalmes saknes. Helēniju ālanti Francijā un Šveicē lieto absinta gatavošanā.
Autore apraksta tādu augu kā miešķis, mieziķis (Asperula odorata) – svaigs noder kā visieteicamākā garšviela pie mājas bolēm, jo ar savu smaržu (kumarinu) un garšu pauž mūsu lapmežu brīnišķīgo poēziju. Šodien pazīstamāks nosaukums miešķim ir smaržīgā madara, kura Latvijā savvaļā sastopama bieži. (110. lpp.)
Lūk, miešķa bole, tā pati, ko tik romantiski apraksta Remarks! Izrādās, miešķis jeb smaržīgā madara aug tepat Latvijas mežos. Kad tiku pie stādiņiem, ieaudzēju smaržīgo madaru dārzā, zem kokiem. Tai patīk ēna, tā diezgan labi vairojas un zied jūnijā, nevis maijā kā Vācijā un Anglijā, kur šī auga lietošanai ir senas tradīcijas. To pievieno ne tikai maija bolei, bet arī limonādēs, kūkās un konfektēs. Man ir aizdomas, ka proletāriešu tēvi savus Darba svētkus ir uztupinājuši senajiem Pavasara svētkiem 1. maijā, kā vēsturiski ar dažādām svētku dienām tas notiek ik pa laikam. Bet kopš seniem laikiem dažādās zemēs ir saglabājusies tradīcija 1. maijā dzert šo lielisko, aromātisko boli.
Kad beidzot smaržīgās madaras bija ieaugušās, varējām izmēģināt to lietošanu. Interesanti, ka miešķa smarža parādās tikai pēc noplūkšanas, tam vīstot un žūstot. Svaiga sula ir mazliet indīga, tāpēc nav pieļaujams, ka nogriezto kātu daļa saskartos ar vīnu. Labāk augus izkaltēt un tad pievienot dzērienam, lai tas pievilktos ar jauko aromātu. Kaltēti augi vairs nav toksiski. Internetā var atrast informāciju par tā pielietošanu angļu (Woodruff) un vācu (Waldmeister) zemēs. Meklējiet arī vairāk informācijas par auga ārstnieciskajām īpašībām.
Noderīgas saites, kurās atradīsiet vairāk informācijas:
https://www.latvijasdaba.lv/augi/galium-odoratum-l-scop/
https://en.m.wikipedia.org/wiki/May_Day
Sastāvdaļas
- Zemenes
- Cukurs
- 3 zariņi miešķa jeb smaržīgās madaras (Lat. Galium odoratum, atrodama mežos, var ieaudzēt dārzā no sēklām vai stādiem)
- 1 pudele jauna baltā vai rozā vīna, labāk kāds no sausajiem
- 1 pudele dzirkstošā vīna
Pasniegšanai
- ledus, citrona vai laima šķēlītes
Soļi
Solis 1
Bolei der gan svaigas, gan kaltētas smaržīgās madaras (nejaukt ar parastajām madarām!). Tās ir sastopamas mežos, bet tās veiksmīgi var arī iestādīt vai iesēt un izaudzēt dārzā, zem kokiem, noēnotā vietā. Ja lieto svaigus augus, jāuzmanās, lai dzēriens nesaskaras ar smaržīgās madaras sulu no kātiem – tā ir mazliet toksiska. Tā kā īstā smarža parādās vīstot, labāk lietot kaltētu miešķi.
Solis 2
Dienu pirms pasniegšanas augus sasien pušķītī un iemērc vīnā uz nakti ar kātiem uz augšu un ziediem uz leju tā, lai kāti būtu ārpus vīna (ja lieto svaigus augus).
Solis 3
Otrā dienā zemenes sagriež gabaliņos, uz pāris stundām apber ar cukuru un ļauj atsuloties.
Solis 4
Lielā stikla traukā sajauc zemenes ar visu sulu, vīnu, no kā izņem miešķi, dzirkstošo vīnu, ledus gabaliņus un citrona vai laima šķēlītes.
Solis 5
Bauda nekavējoties, sēžot siltā pavasara vakarā zem ziedošiem ceriņu krūmiem.
Mūsu grāmata
Izpārdota!
Saistītās receptes
Rabarberu sukādes un sīrups
Krāšņie rabarberu kāti Latvijas dārzos ir kā starta šāviens ziemas krājumu sezonas atklāšanai. Tie mēdz būt dažādu šķirņu – tievāki un resnāki, zaļi un sārti. Sārtie un tievie labi noderēs sukāžu un sīrupa gatavošanai.
Karstvīns un citi Ziemassvētku dzērieni
Vispirms tas tevi sasniedz pa gaisu, smaržīgiem viļņiem kairinot nāsis. Un tur nāk krustnagliņas un kanēļa standziņas, un tur nāk kardamons un apelsīnu miziņas, un tur nāk smaržīgie pipari, muskatrieksts un skaistā anīsa zvaigzne. Mūsmājās Ziemassvētku smarža bez tā visa nav iedomājama.
Ķiršu uzlējums ukraiņu gaumē
Pirms gadiem, iedvesmota no Gata Zuntes burvīgajiem feisbuka ierakstiem rūjieniešu dialektā, kur viņš apraksta savus piedzīvojumus, gatavojot ķiršu uzlējumu, sāku meklēt receptes.
Mūsu sadarbības partneri
