Karstvīns un citi Ziemassvētku dzērieni

Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Vispirms tas tevi sasniedz pa gaisu, smaržīgiem viļņiem kairinot nāsis. Un tur nāk krustnagliņas un kanēļa standziņas, un tur nāk kardamons un apelsīnu miziņas, un tur nāk smaržīgie pipari, muskatrieksts un skaistā anīsa zvaigzne. Mūsmājās Ziemassvētku smarža bez tā visa nav iedomājama. Karstvīns ir mūsu klasika, tāpat kā karsts upeņu dzēriens ar balzamu. Bērniem un spēkratu stūrētājiem tiek karsts upeņu sulas vai ķiršu kompota dzēriens ar garšvielu sīrupu (bez alkohola). Jo ir taču Ziemassvētki, un tad mums vajag dalīties it visā, un mīlēt, un lutināt. Jo mazākus, jo dzīves grūtību nomocītākus, jo vairāk. Un šie garšvielām svaidītie dzērieni ne tikai iepriecina, bet arī sasilda.

Pirms dažiem gadiem, decembrī ciemojoties Austrijā, pārsteidza karsto dzērienu dažādība Vīnes ielu un laukumu omulīgajos Ziemassvētku tirdziņos: ar mango un ingveru, ar ķiršiem un rumu, ar garšvielām un mandelēm, visādi karstās šokolādes dzērieni, tad vēl dažādi punša dzērieni – ar aprikozēm, ar ceptu ābolu un kanēļa garšu, un vēl daudzi citi, ko uzreiz neatminos. Un, protams, arī karstvīns. Tos visus varēja dabūt pamatīgās, īstās krūzēs, par kurām iemaksājām drošības naudu. Rokas pie krūzēm sildot, varējām staigāt pa visu tirdziņu. Kurš vēlējās, varēja krūzi nest mājās. Jo nauda jau samaksāta. Bet varēja arī nest atpakaļ uz dzērienu stendu, tos dažus eiro pēcāk atkal ieripinot makā. Šī tradīcija man ļoti patika, jo karstais dzēriens no pamatīgas krūzes garšo daudz labāk nekā no papīra glāzītes, un pasaulē arī tiek mazāk atkritumu.

Pārsteidza arī tradīcija kopā ar draugiem ilgāku laiku pavadīt ārā kopā ar karstā dzēriena krūzi. Latvijā tirdziņus apmeklējam dāvanu meklējumos, pie viena varam arī paēst un izdzert kādu karstu dzērienu, tomēr paturot prātā, ka ir taču ziema, ir auksti, tāpēc neviens neplāno tirdziņā pavadīt vairākas stundas.

Vīnē tas ir citādi, lai gan netālu no pilsētas sākas kalni un ziemas ir diezgan aukstas. Pirms pandēmijas ielu kafejnīcas bija vaļā arī Ziemassvētku gaidīšanas laikā, cilvēki, silti saģērbušies, sēdēja pie galdiņiem. Vai stāvēja kompānijās, klausoties korāļu dziedātājus, tērzējot un smejoties. Jā, dziedātāju grupas uzstājās, un tie bija brīvprātīgie, kuri pēc klāt pievienota saraksta mainījās ik pa pusstundai. Turpat neiztrūkstošā Jēzus silīte ar visu, kas tur piederas, un atvērtie Dievnami ar gaismām un mūziku. Tas viss kopā radīja to brīnumaino, pasakaino noskaņu, kādu sagaidām no Ziemassvētkiem.

Atgriežamies Latvijā. Viduslaikos, kad garšvielas kuģos sāka ceļot uz Eiropu bija zelta vērtē, karstvīnu Rīgā varēja gatavot tikai aptiekāri. To tiešām uzskatīja par ārstniecisku. Šodien savās mājās dzērienus varam vārīt un karsēt pēc iedvesmas. Neatceros, cik sen tas bija, kad nu jau nelaiķis Mārtiņš Rītiņš reiz stāstīja, ka garšvielu sīrupu vajag izvārīt kādu dienu pirms svētkiem, lai tas var kārtīgi savilkties. Kopš tā laika tā arī darām. Un tad to var pievienot gan karstvīnam, gan upeņu vai ķiršu dzērienam ar vai bez alkohola piedevas. Ziemassvētkos man patīk redzēt kūpošu, tumšsarkanu dzērienu ar apelsīna šķēli karstumizturīgajās stikla krūzēs. Tas tik labi garšo kā mūsu Ziemassvētku 4K: karbonādes, kartupeļi, šmorēti kāposti un karstvīns. Ja vēl kas paliek pāri vēlākam, karstvīns lieliski sader ar piparkūkām. Bet kastrolītis ar drusku sīrupa un visām garšvielām stāv siltumā un smaržo tik jauki!

Mana radiniece Liene stāstīja, ka viņu ģimenē karstvīnu labprāt gatavo arī no baltvīna. Mēs kādreiz esam vārījuši dzērienu no ābolu sulas un ābolu brendija kalvadosa, arī papildinātu ar šo pašu sīrupu. Un arī karstu dzērveņu dzērienu. Un vēl no ķiršu kompota ar vācu “kirsch” degvīnu un sīrupu. Vārdu sakot, ir ļoti daudz iespēju improvizēt. Bet vienmēr sākam ar sīrupa gatavošanu. Ja sīrups paliek pāri, to var “pagarināt” – pieliet vēl ūdeni un cukuru, uzvārīt un lietot atkal nākamajā dienā.

Bilžu galerijā ir Valda Ošiņa fotogrāfijas no Vīnes brauciena 2018. gada decembrī. Šeit publiski vēlos pateikt paldies Zigurdam Zaķim, Mārcim Ošiņam un Paulai Veidenbaumai par to, ka viņi iemācīja mani mīlēt ceļojumus.