Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Šo mērci Znotiņu ģimenē gatavo Lieldienās, recepte aizgūta no Ilzes mammas recepšu klades. Mamma to pierakstījusi septiņdesmitajos gados apmeklētos kulinārijas kursos ar nosaukumu Bulgāru mērce.
Tā Znotiņu ģimenē atzīta par garšīgāko piedevu vārītām olām. Tā kā nav lielākas vārīto olu ēšanas visa gada laikā kā Lieldienās, tad Ilze par šo mērci saka, ka tai ir Lieldienu garša.

Īpašu, pikantu garšu piedod seleriju sakne. Ilze uzskata, ka svarīgi seleriju rīvēt ar rokām. Ja nav laika, var izmantot virtuves kombainu vai sulu spiedi, bet jārēķinās, ka gan rīvējuma smalkums, gan garšas īpašības būs atšķirīgas.
Šoreiz Ilze salīdzināja šai receptē divas dažādas majonēzes – Franča Provansas majonēzi un Iļģuciema Klasisko majonēzi. Mēs pārliecinājāmies, ka abas majonēzes ir vienlīdz garšīgas, nevienu no tām nevar izcelt kā daudz labāku par otru. Majonēzes un kečupa proporcijas var mainīt pēc patikšanas – jo vairāk kečupa, jo sārtāka un skābenāka būs mērce.

Klāt labi garšoja divu veidu maizes: ciabata maize ar valriekstiem un ar tomātiem un baziliku. Ja olas beidzas ātrāk kā mērce, to var burciņā ledusskapī uzglabāt vairākas dienas

Maiga pavasara saulrieta gaisma spēlējās svaigu bērza sulu glāzēs (paldies Ivetai no Vidiem par sulām!). Un paldies Znotiņiem par mērci!