Lieldienu olas mūsu mājās tradicionāli krāsojam dabīgajos materiālos, lai var droši ēst arī tad, ja čaumala vārot ieplīsusi. Sīpolu mizas tiek ņemtas par pamatu katru gadu, tās sākam krāt kopš Ziemassvētkiem lielā stikla traukā.
Mūsu ģimenē visi ir kaislīgi sēņotāji. Pēc meža sēnes tiek sašķirotas, un mazās baraviciņas, beciņas un podiņi tiek atlikti marinēšanai. Mazās sēnes ir garšīgi stingras, pēc marinēšanas kļūst maķenīt (vai pat ļoti) slidenas.
Siļķe ir ēdiens, līdz kuram jāizaug. Pirms gadiem, kad bērni vēl bija mazi un mājas vizītē bija atnācis ārsts, runas iegriezās par to, ko bērni ēd un ko – nekādā gadījumā.
Mūsu vecāku mājās speķa pīrāgi nav vienkārši pīrāgi, tas nav parasts ēdiens no gaļas un mīklas. Gan uz Ziemassvētkiem, gan Jāņiem, gan dzimšanas un vārda dienām ēdienkarte mainās no reizes uz reizi, bet pīrāgiem jābūt vienmēr!
Kad apnicis uz sviestmaizēm likt desu vai sieru, īstais laiks saņemties un pašiem uztaisīt aknu pastēti. Tas nepavisam nav grūti vai ilgi, bet rezultāts iepriecinās
Es nezinu, vai pilsētas bērni šodien varētu atbildēt uz jautājumu, kā rodas biezpiens. Man bija tā laime bērnībā pavadīt vasaras laukos, ar krūzi stāvēt pie govs sāna, kur mana lauku baba (tā nu Latgalē joprojām sauc vecmammas) ieslauca siltu, putainu pienu.