Melleņu stāsti

Kāpostu tīteņu ceļš uz Latviju

Katru gadu 30. novembrī Zviedrijā svin Kāpostu tīteņu dienu. Tā ir veltīta Zviedrijas dažādu tautību iedzīvotāju kultūras vērtību bagātībai un līdzāspastāvēšanai. Zviedrijas pilsētu muzejos rīko augsta līmeņa pasākumus ar dažādu prominenču piedalīšanos.

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Kā zināms, allaž atmiņā uz ilgāku laiku iespiežas viss, kur klāt krāsas, smaržas, dažādas spilgtas izjūtas. Man vienmēr ļoti patikušas grāmatas, kuru stāstā veikli iepīti dažādi ēdienu apraksti. Melleņu sakarā atceros divas literatūras pērles.

Pirmā – Hanss Fallada, „Tolaik mūsu mājās”. Viens no jaukākajiem rakstnieka bērnības atmiņu apkopojumiem, ko nācies lasīt. Rakstnieks audzis kuplā ģimenē, kurā vecāki reizēm rīkojuši lielas viesības. Vairs neatceros, kas bija tā pārestība, kura māsai tik ļoti bija ķērusies pie sirds. Toties jo labi atceros atriebības plānu – māsa bija nogaidījusi, kad viesību galds ir saklāts, skaists un mirdzošs ar labāko porcelānu, glāzēm un galda piederumiem. Tad klusā brītiņā slepus paņēmusi no pieliekamā melleņu kompota burku, nogājusi gar visu galdu, pārmaiņus ēdot mellenes un laizot visas skaisti uzservētās karotes. Oh, miniet nu, kas sekoja tālāk!

Otra grāmata droši vien ir labi pazīstama lielai daļai lasītāju, jo šī epizode ir iekļauta arī filmā. Mazais delveris ar labo sirdi un nodomiem Lennebergas Emīls, nākamais komunālvaldes priekšsēdētājs. Paldies Astridai Lindgrēnei par šo un citiem stāstiem. Šeit sekos fragments no grāmatas. Ja nu esat to laimīgo starpā, kuriem šobrīd ir atvaļinājums, izmantojiet izdevību pārlasīt brīnišķīgas grāmatas, pāršķirot lappuses ar ļoti gleznieciski nenomazgājamiem melleņraibiem pirkstiem un melleņzupas pilniem vēderiem.

Fragments no stāsta par tirgus dienu Vimmerbijā, kad ļaudis Smolandē gaidīja lielo komētu, par ko vietējais laikraksts ziņoja, ka tā „nāks šņākdama, nokritīs varbūt uz zemeslodes un sašķaidīs to tūkstoš gabalos”.

Astrida Lindgrēne. Lennebergas Emīla jaunie nedarbi (1966)

izdots Zvaigzne ABC

Trešdien, 31. oktobrī, kad Emīls iegādājās zirgu un līdz nāvei nobiedēja Petrela kundzi un visu Vimmerbiju

„Petrela kundze bija viena no pilsētas smalkākajām dāmām, nudien savādi, ka viņa ielūdza pusdienās Kathultas sētas zemniekus; taču tas notika tāpēc, ka Emīla māte viņai vienmēr veda labas desas, kā tik traki cilvēkam var garšot desas! Petrela kundze turklāt diezgan bieži ieradās dzīrēs Kathultas mājās. Gan ķiršu dzīrēs, gan vēžu dzīrēs, gan siera pudiņu dzīrēs, gan citās dzīrēs, kur pasniedza desas un jēra ribiņas, un teļa rulādes, un gaļas kotletes, un omletes, un marinētu zuti, un daždažādus kārumus. „Nevar taču vienmēr ierasties dzīrēs cita mājās un nekad neielūgt savējās,” Petrela kundze domāja. „Zināmai taisnībai taču jābūt.” Tāpēc viņa izmantoja šo tirgus dienu, kad kathultieši ieradās pilsētā, un ielūdza viņus pulksten divpadsmitos pusdienās; jā, viņa piedāvās viņiem uzsildītu zivju pudiņu un melleņu zupu – tā viņa bija izlēmusi. Pati Petrela kundze pulksten vienpadsmitos ieēda mazliet teļa filejas un kumosiņu marcipāna tortes, jo zivju pudiņa bija pamazāk. Un kā tas izskatītos, ja viņa pati sēdētu un dedzīgi ķertos pie pudiņa, kura jau tā visiem nepietiek, nē, tā gan viņa nedarīs!

Nu viņi visi sēdēja stikla verandā pie galda – Emīla tēvs, Emīla māte un mazā Īda.

– Šis sasodītais puika, vieglāk būtu savaldīt riekšu blusu, jo tās neaizlec tik ātri kā šis resgalis, – Emīla tēvs pukojās.

Viņi runāja par Emīlu.

Emīla māte tūdaļ grasījās traukties ārā un meklēt savu mazo zēnu, bet Emīla tēvs apgalvoja, ka viņš jau visur to izmeklējies.

Tad Petrela kundze sacīja:

– Es pazīstu Emīlu un zinu, ka ceļu šurp viņš atradīs.

Un Petrela kundzei bija taisnība. Tieši tobrīd Emīls ienāca pa dārza vārtiņiem. Bet tad, kaut ko ieraudzījis, apstājās. Tieši blakām Petrela kundzei dzīvoja pilsētas galva. Viņa jauko māju apņēma dārzs, un tajā starp ābelēm rosījās zēns ar augstām ķekatām. Tas bija pilsētas galvas mazais Gotfrīds. Ieraudzījis Emīlu, viņš uzreiz iegāzās ar galvu ceriņu krūmā. Ja tu kādreiz esi mēģinājis staigāt uz ķekatām, tad zini, kā tas ir. Nemaz nav viegli noturēt līdzsvaru uz tādām garām maikstīm tikai ar mazu paliktni, kur atbalstīt kājas. Taču Gotfrīds aši pacēla galvu no ceriņkrūma, ziņkāri raudzīdamies uz Emīlu. Ja pirmo reizi satiekas divi tādi nadzīgi zēni, tad viņu acis tūdaļ iedzirkstas. Gotfrīds un Emīls raudzījās viens uz otru un klusu smaidīja.

– Es gribētu tādu naģeni, kāda ir tev, – Gotfrīds sacīja. – Vai tu man to aizdosi?

– Nēē, – Emīls attrauca. – Vienīgi tad, ja tu aizdosi man savas ķekatas.

Gotfrīdam šāda maiņa likās varen jauka.

– Lai gan ar tām tu nepratīsi staigāt. Tas ir grūti, – viņš piebilda.

– Tad jau redzēsim, – Emīls atteica.

Viņš bija veicīgāks, nekā Gotfrīds noģida. Ar vienu lēcienu viņš jau bija uzrāpies ķekatās un aši tenterēja starp ābelēm. Petrela kundzes pusdienas viņš pavisam bija aizmirsis.

Bet tur, verandā, visi jau ķērās pie zivju pudiņa. Tas tika aši apēsts, un laiks bija strēbt melleņu zupu. Tās bija pietiekami daudz. Galda vidū stāvēja milzu bļoda, pilna ar zupu.

– Ēdiet taču, ēdiet! Ceru, ka jums ir laba ēstgribas, – Petrela kundze skubināja.

Viņai pašai gan nebija nekādas ēstgribas, toties viņa daudz runāja. Viņa runāja par lielo komētu, jo par to šodien runāja visi cilvēki Vimmerbijā.

– Tas taču būtu briesmīgi, ja viena šāda komēta visam darītu galu, – viņa prātoja.

– Jā, diezi vai šī melleņu zupa nav pēdējais ēdiens, ko mēs baudām šajā dzīvē, – Emīla māte piebilda, un Emīla tēvs strauji pasniedza Petrela kundzei savu šķīvi.

– Varbūt drīkstu palūgt vēl maķenīt? Drošības labad, – viņš noteica.

 

Taču, iekams Petrela kundze ielēja zupu viņa škīvī, notika kaut kas šausmīgs. Atskanēja šķindi un kliedzieni; pa lielo loga rūti aiz Petrela kundzes muguras nez kas iebruka, un piepeši pa visu verandu pašķīda stikla drumslas un melleņu zupas šļakatas.

– Komēta! – izsaucās Peterla kundze un blākš! – nogāzās uz grīdas.

Bet tā nebija komēta. Tas bija tikai Emīls, kas iebrāzās gluži kā lielgabala lode pa verandas logu iekšā, iegāzdamies ar galvu melleņu zupas bļodā, ka nošļakstēja vien.

Ak tu mūžs, kāds lērums nu valdīja verandā! Emīla māte brēca, Emīla tēvs rēca, un mazā Īda raudāja.

Vienīgi Petrela kundze klusēja, jo viņa taču gulēja uz grīdas bez samaņas.

– Aši uz virtuvi pēc auksta ūdens! – Emīla tēvs kliedza. – Viņai jāapslaka piere!

Emīla māte traucās, ko kājas nesa, un Emīla tēvs joza viņai pakaļ, lai ātrāk tiktu virtuvē.

Emīls pacēla zilo seju no melleņu bļodas.

– Kāpēc tu allažiņ tik trakoti steidzies ēst? – mazā Īda viņam pārmeta.

Emīls viņai neatbildēja.

– Gotfrīdam taisnība, – viņš sacīja. – Sētai nevar pārkāpt pāri ar ķekatām. Tagad tas skaidri pierādīts.

Bet tad viņš ieraudzīja nabaga Petrela kundzi guļam uz grīdas, un viņam kļuva kundzes žēl.

– Vai tiešām jāgaida, kamēr atnesīs ūdeni! Te jāpasteidzas, cik es saprotu, – viņš sacīja.

Emīlam uzreiz bija padoms rokā. Paķēris bļodu ar melleņu zupu, viņš uzgāza to Petrela kundzei uz sejas.

Un vari man ticēt – tas līdzēja!

– Blurkš! – Petrela kundze izsaucās un zibensātrumā pietrūkās kājās. Cik labi, ja izvārīts tik daudz melleņu zupas, ka ar to pietiek arī nelaimē!

– Es jau viņu izārstēju, – Emīls lepni sacīja, kad no virtuves ar ūdeni atbrāzās māte un tēvs.

Bet tēvs, uzmetis viņam drūmu skatienu, teica:

– Es zinu kādu, kuru vajadzēs ārstēt galdnieka skabūzī, tiklīdz mēs pārbrauksim mājās.

Petrela kundzei galva joprojām reiba un seja bija gluži zila tāpat kā Emīlam. Bet Emīla māte bija veikla un atjautīga sieviete, viņa noguldīja Petrela kundzi uz dīvāna un sadabūja beržamo suku.

– Jātīra šitin te, – viņa sacīja un sāka rīkoties ar suku vispirms pa Petrela kundzes, pēc tam pa Emīla seju un beidzot izberza arī verandas grīdu. Drīz vairs nebija redzams neviens melleņu traipiņš, vienīgi mazs melnumiņš aiz Emīla auss. Emīla māte salasīja arī stikla lauskas, un Emīla tēvs aizsteidzās pie stiklinieka pēc jaunas rūtis, lai ieliktu to vecās vietā. Emīls gribēja tēvam palīdzēt, bet tēvs nelaida viņu rūtij pat tuvumā.

– Ej nost no kājām! Pazūdi un ātrāk nenāc atpakaļ, iekams mēs nebrauksim uz mājām! – viņš šņāca.

Emīlam nebija iebildumu iziet ārā. Viņš labprāt vēlējās patriekties ar Gotfrīdu, bet juta izsalkumu. Zēns taču nebija dabūjis ne kripatiņu, izņemot to nieciņu, ko ierāva mutē, kamēr galva atradās melleņu bļodā.

– Vai tev mājās ir kas ēdams? – viņš vaicāja Gotfrīdam, kas joprojām stāvēja pie pilsētas galvas dārza žoga.

– Vari man ticēt. Tēvam šodien aprit piecdesmit gadu, un mums būs dzīres. Pieliekamais ir piestūķēts, ka pat durvis nevar aiztaisīt.

– Jauki, tad es maķenīt pagaršošu, vai visam pietiekami pielikts sāls, – Emīls atbildēja.

Gotfrīds daudz neprātoja. Iegājis pilsētas galvas virtuvē, viņš iznāca, nesdams šķīvi ar dažādiem gardumiem – dūmu desu, gaļas kotletēm, nelielām pastētēm, un no visa pa druskai. Pēc tam viņi stāvēja katrs savā žoga pusē – Gotfrīds un Emīls – un visu apēda, un tad Emīls jutās līksms un apmierināts.”

Mūsu grāmata

Citi stāsti

Kāpostu tīteņu ceļš uz Latviju

Kāpostu tīteņu ceļš uz Latviju

Katru gadu 30. novembrī Zviedrijā svin Kāpostu tīteņu dienu. Tā ir veltīta Zviedrijas dažādu tautību iedzīvotāju kultūras vērtību bagātībai un līdzāspastāvēšanai. Zviedrijas pilsētu muzejos rīko augsta līmeņa pasākumus ar dažādu prominenču piedalīšanos.

Piparkūku mājiņa? Šoreiz katedrāle

Piparkūku mājiņa? Šoreiz katedrāle

Piparkūku mājiņas vietā Mākslas akadēmijas studentes Daina (rotu dizains), Elza (porcelāns un keramika) un Milda (tekstils un dizains) šogad uzcēla pamatīgu katedrāli.

Mūsu sadarbības partneri

Par autortiesībām

Šeit publicētais saturs (teksts un attēli) ir aizsargāti saskaņā ar Latvijas Republikas Autortiesību likumu. Jebkura šo materiālu pilnīga vai daļēja izmantošana pārpublicēšanai ir aizliegta bez "Garšīgā Latvija" rakstiskas atļaujas.

Par datu aizsardzību

Sadaļā Par privātumu variet lasīt detalizētāku aprakstu par to, kā tiek izmantoti Jūsu lietotāja dati.

 

Projekta atbalstam

Respektējot jūsu lietošanas ērtības, mēs nepārdodam reklāmas vietas mūsu mājas lapā, tādēļ aicinām atbalstīt šī un citu mūsu projektu attīstību, ziedojot mūsu sadarbības partnerim – Izglītības un kultūras atbalsta biedrībai Balta