1. martā ir vārda diena manam tēvam Ivaram. Nekādas lielas svinības pandēmijas dēļ tāpat nerīkojam, bet kūku izcept ir svēta lieta. Domājot par Kijevu, Ukrainas sirdi, ko šobrīd pašaizliedzīgi un drosmīgi aizstāv ukraiņu tauta prezidenta Volodimira Zeļenska vadībā, atcerējos, ka Kijevai ir sava torte. Nekad nebiju to cepusi, bet interneta dzīlēs bija atrodams liels daudzums recepšu variāciju.
Agrāk ir bijušas arī speciāli iekārtotas taupības jeb vārāmās kastes. Šo paņēmienu varētu salīdzināt ar mūsdienu restorānu šefpavāru iemīļotu lēni vārītu ēdienu, kurā īpaši labi saglabājas smarža un garša, ēdiens ir mīksts, graudaugi un pākšaugi uzbrieduši kā pūkas. Mājsaimniecībā tādējādi ietaupās elektrība, gāze vai malka. Nepiedeg katli. Putra nevar pāriet pār katla malām. Kamēr ēdiens savā nodabā gatavojas, varam darīt ko citu – strādāt vai doties pastaigās pie dabas.
Ja mājās būs bļoda vārītu pupiņu, cilvēks badu nemirs. Protams, nav nekāda vaina arī veikala bundžu pupām. Bet mūsmājās esam nolēmuši ar saviem pirkumiem pēc iespējas atbalstīt vietējos pārtikas audzētājus.
Zupa ir veselīga, viegla un barojoša pārtika un ir piemērota visiem; tā iepriecina kuņģi un sagatavo to barības uzņemšanai un sagremošanai. Cilvēkiem, kam draud aptaukošanās, jādzer tikai buljons.
Labs buljons ir īsts dzīvības eliksīrs. To zināja mūsu vecmāmiņas, kuras to iemācījās no savām vecmāmiņām, un tā varētu turpināt bezgalīgi, atskatoties uz vēl senākiem laikiem.