Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Frikadeļu nosaukumam vācu valodā var izsekot, sākot ar 17. gs. beigām. 18. gs. sākumā radās nosaukums Frickadelle un Fricandelle, kas apzīmē samīcītas maltās gaļas bumbiņas, tā tās sauc vēl šobaltdien. Tiek uzskatīts, ka šī nosaukuma etimoloģiskā izcelsme nāk no franču vārda fricandeau, kas apzīmē speķotu teļa gaļas gabalu.

Dažādās Eiropas valstīs frikadelēm ir zināmas neskaitāmas recepšu variācijas. Vācijā ar šo vārdu saprot lielākas maltās gaļas bumbas, fritētas karstos taukos. Vācijas ziemeļu reģionos mūsu frikadeļu zupai līdzīga ir kāzu zupa (Hochzeitssuppe), tas ir tradicionāls kāzu ēdiens.

Frikadeles gatavo arī Dānijā, Francijā, Beļģijā, Skandināvijas valstīs, Lietuvā, Igaunijā un Krievijā. Ja atšķiras pagatavošanas veids – cepšana vai vārīšana –, tad ēdiena pamatsastāvs ir līdzīgs visu valstu receptēs (maltā gaļa, kam pievienota izmērcēta maize, olas, sīpoli un garšvielas).

Šeit pierakstītā recepte pārņemta no manas mammas un vecmammas. Frikadeļu zupas jaukums ir tas, ka to var ātri izvārīt un ātri apēst (tas gan tikai steigas gadījumā). Laba reizēs, kad kāds atkopjas pēc slimības vai arī pēc uzdzīves. Garšīga arī uzsildīta nākamajā dienā, tāpēc visas sastāvdaļas var ņemt vairāk un izvārīt lielā katlā.

No godu saimniecēm pie mums atnācis padoms, kā žiglāk tikt galā ar mazo bumbiņu veidošanu. Gaļas masu var izplāt uz griežamā dēļa vēlamā biezumā un tad ar garu, asu nazi sagriezt rūtis tādos attālumos, lai pēc tam pa vienam var ņemt gaļas kubiņus un ar mitrām rokām savelt frikadeles. Ticiet, tas iet ļoti ātri!