Kad vasara sliecas uz otru pusi un laukos sabriest kāpostgalvas, Ruta savai saimei gatavo kāpostu tīteņus jeb golubcus. Mazdēliem garšojot pikantāki, viņu dēļ nežēlojot piparus, savukārt meita Inga piedevām izvēlas ēst nevis kartupeļus, bet burkānus, kuri vārījušies mērcē.
Ir tāds teiciens, ka PIRMĀ reize var būt tikai viena, bet uz sezonālajiem labumiem to var attiecināt katru gadu. Vasara atnāk ar pirmajām zemenēm, pirmajiem pašu gurķiem un tomātiem un pirmajiem jaunajiem kartupeļiem.
Ne katrā Eiropas valstī ir iespēja brīvi klīst pa mežiem un sēņot. Pirms mēneša, braucot uz Austriju, novērojām, ka Lietuvā un Polijā gar ceļa malām sēnes tika andelētas lielos grozos, Čehijā tādus skatus nemanījām, bet Vīnē Naschmarket tirgū bija nopērkamas gailenes un baravikas. Mazajās kastītēs, protams, un dārgi.
Šī recepte ir veģetāriešiem un sīpolnīdējiem tīkama. Mana mamma un vecmamma sēnes cepa ar žāvētu cūkgaļu un sīpoliem.
Mana vecmamma reizēm mēdza dungot dziesmiņu „Nekas nav tik foršs kā kartupel’s ar dorš’!”. Un tā jau arī ir, katrs, kurš ēdis svaigu (nevis nezināmu skaitu reižu saldētu un atkusušu) uzceptu mencu, to zina.
Mūsu ģimenē sešpadsmito gadu svinam Mārtiņdienu par godu mūsu dēlam Mārcim. Šogad dēlu viņa mācību ceļi aizveduši uz Vīni, kur gadu jāmācās, un Mārtiņdiena mūsu mājās šoreiz paies bez viņa.