Jāņogu želeja ir smalka un garda, ja vien to pagatavo meistarīgi. Atceros, bērnībā mamma to taisīja nevārot – izspieda no ogām sulu, pievienoja divas reizes vairāk cukura un tad lēni jo lēni maisīja, līdz cukurs bija izkusis. Reizēm tā lēnā maisīšana bija mans pienākums. Nedrīkstēja uzkult putas, tas bija tiešām ļoti garlaicīgs darbs. Un man želeja tā īsti negaršoja. Tā cirtās kaklā un bija vienkārši ļoti stipri skābi salda. Tāpēc ilgu laiku to ziemas krājumiem negatavoju.
Jāņu siers vai nu ļoti garšo, vai negaršo nemaz. Tomēr Jāņos to ceļ galdā jebkurā gadījumā, jo tas ir rituāls ēdiens, apdziedāts Jāņu dziesmās kopš senseniem laikiem.
Lakšu pīrāgs ir ļoti vienkāršs un bezgala garšīgs. Ja talkā ņemam gatavu kārtaino mīklu, to var pagatavot tiešām ātri. Es no sirds ieteiktu neskopoties un pirkt sviesta mīklu.
Tunča salāti ir lieliski gan ikdienā, gan svētku galdā. Ikdienā vislabāk tos gatavot, ja no pusdienām pāri palikusi bļodiņa aukstu makaronu, vislabāk spirāles formā. Pasta un tuncis garantē sāta sajūtu, bet zaļās salātlapas, gurķi un zaļumi parūpēsies par pavasarīgu garšu un krāsu.
Reizēm receptes manā virtuvē nonāk pa dīvainiem un negaidītiem ceļiem. Šo recepti atradu grāmatā “Zvaigznei tikai stunda. Itas Kozakevičas laiks” (Armands Melnalksnis, izdevējs “Zelta grauds”, 2004), un tā nav pavārgrāmata, bet gan izdevums par leģendārās Latvijas polietes, žurnālistes, politiķes un sabiedriskās darbinieces Itas Kozakevičas dzīvi un darbu.