Ķirbju maizes pirmais valdzinošais iespaids rodas no saulaini dzeltenās krāsas. Jau sen gribējām tādu izcept. Laimīgā kārtā sakrita laiks, kad no Barkānu ģimenes mūsmājās ievēlās milzu ķirbja puse un ieradās Latvijas Mediju iedāvinātā tematiskā avīze ar daudz un dažādām maizes receptēm, arī Gunas Ķiberes ķirbju maizei.
Mana bērnība pagāja septiņdesmito gadu Rīgā, un no tā laika man jaukā atmiņā palikuši baltmaizes radziņi ar ķimenēm, ko varēja nopirkt maizes veikalos.
Ja rudzu ierauga formas maizes recepte un cepšanas prasme pie manis atnāca viegli, tad ar saldskābmaizi nonācu ilgstošos radošos meklējumos.
Šo ierakstu veltām visām latviešu dēlu mammām Lāčplēša dienas priekšvakarā. Rudzi, kas Latvijas zemē izaug tik brangi, ir kā stipra saite un zemes kods. Rudzu maizes tapšanas darbos mums ļāva ielūkoties Edīte Krastiņa.
Nu jau divu gadu garumā katru nedēļu cepu ierauga rupjmaizi. Ieraugs ledusskapī omulīgi veļ savus burbuļus, vēl ne reizi nav pievīlis, un esam ar to regulāri dalījušies ar citiem kārīgiem rupjmaizes cepējiem.
Līdz šim pietrūka drosmes savā mājas virtuvē izcept ierauga rupjmaizi. Ne man īstās, simtgadīgās koka abras, ne man maizes krāsns, kurā ogles uzkarsēt līdz 300 grādiem. Jāatzīstas, šķita, ka arī tā mīcīšana līdz trešajiem sviedriem nebūtu pa spēkam.