Stragnams

Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Stragnams ir aukstā zupa kurzemnieku gaumē. Agrākos laikos to gatavoja no sālītas siļķes un visādiem pašaudzētiem dārza labumiem: dillēm, lociņiem, pētersīļiem, svaigiem un/vai sālītiem gurķiem (der arī marinēti) un no rūgušpiena, ko saimniece saraudzēja no pašu govs piena, klāt ēdot karstus, mundierī vārītus jaunos kartupelīšus. Recepti piedāvā Liene Sondore, sertificēta uztura speciāliste, un tā nu ir sagadījies, ka viņa ir arī mana brālēna Agra sieva. Spriedām, ka stragnams ir lielisks, lai dažādotu vasaras ēdienkarti, kad klasiskā rozā biešu aukstā zupiņa ir mazliet apnikusi. Rūgušpienu šodien varam aizvietot ar kefīru, bet citādi viss kā agrāk.

Vai jūsmājās svin kāzu jubilejas? Atzīšos pavisam godīgi: mēs to nedarām. Nu labi, Valdis man uzdāvina ziedus. Bučas. Apskāvieni. Tas arī viss. Šī jubileja 26. jūlijā kaut kā iefiltrējas ikdienā, citu gadu saplūst ar Annas dienu (saimnieču dienu), ko bieži pavadām Āraišu dzirnavu maizes svētkos. Citu gadu ciemos uzaicina kāda no Annām. Tā tas iegājies. Šogad jau 37. gadu. Vienīgi uz apaļām jubilejām kopā ar draugiem Dagniju un Andri, kuri arī precējušies tajā pašā gadā, esam izdomājuši kādas izdarības Vecrīgā ar dzintaru pirkšanu un kroga apmeklējumu vai kopīgu Igaunijas braucienu. Bet ir vēl tāda lieta, ka pirms 29 gadiem kāzās bijām vedēji Lienei un Agrim, un tas bija 23. jūlijā. Šogad nolēmām, ka vajag satikties un beidzot tās kāzu dienas atzīmēt. Jūlija beigās un ar stragnamu. Sen jau gribēju dabūt recepti un zupu sabildēt. Tas nu beidzot ir noticis.

Ciemojāmies pie Lienes un Agra viņu Tempļu ielas dzīvoklī Rīgā, kurā kopā ar vecākiem, brāli un vecvecākiem esmu nodzīvojusi pirmos piecus bērnības gadus, tāpēc tā vieta man ir īpaša. Āgenskalns, mīļais Pārdaugavas stūrītis, zaļš un putnu pilns. Pavasarī smaržo pēc pienenēm un ceriņiem, vēlāk pēc jasmīniem un liepām, rudenī noklāts krāsainām kļavu lapām. Tempļa iela joprojām ir smilšaina. Kad biju maza, ziemās pa to no kalniņa braucām ar ragaviņām, tāpat kā mans tēvs savā bērnībā pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Nezinu, vai šo ieliņu noasfaltēs jebkad, kaut tā atrodas piecu minūšu auto braucienā no Rīgas centra. Toties pagalms joprojām ir klusa oāze.

Liene ar Agri ir ļoti viesmīlīgi, un viņu dzīvoklis vēl pavisam silts no Dziesmu un deju svētku laika, kad tur sanēja kā bišu stropā gan Skandinieku dziedātāji, gan Dzirnu dejotāji. Kāds pārnakšņoja, kāds laboja salūzušu akordeonu, kāds izmēģināja balsi, un kāds spēlēja kokli. Stragnama recepti Liene savulaik dabūjusi no Julgī Staltes, kuras mammai līvu sievai Helmī Staltei, šī zupa ļoti gājusi pie dūšas. Helmī pavisam nesen devusies mūžībā. Mēs viņu šajā vakarā pieminējām siltiem vārdiem. Lienei kopā ar Skandiniekiem daudz piedzīvots: koncerti, rituāli, vedības, krustabas un citi svētki. Tas viss cilvēkam liek domāt par savām saknēm, un Lienei tās ir no Kurzemes. Tas stragnams tur labi iederas.

Nu mazliet par interesanto nosaukumu. Dzirdot vārdu stragnams, pirmajā brīdī nav nekādu asociāciju. Šķiet, ka varbūt vārds nācis no lībiešu valodas, bet tā tas nav. Vārds veidojies no kurzemnieku vietvārda stragns, kas ir sinonīms vārdam staigns, dūksnains jeb slīksns un apzīmē zemes virsmu, kas nav cieta, bet tuvējā purva ietekmē tāda mazliet līgana, kur augsne savienojusies ar augiem un ūdeni. Vairāk par to var uzzināt raidījumā “Ēd vesels!”, kur literatūras zinātnieks, LU profesors, sengrieķu un latīņu valodas tulks un, kā viņš pats sevi sauc, gastropoētiķis (LZP projekta “Gastropoētika un nacionālā identitāte” vadošais pētnieks) Ojārs Lāms gatavo šo ēdienu.

Literatūrzinātnieks raidījumā piemin 19. gadsimta vidū izdotu Krišjāņa Barona grāmatu “Tēvzemes aprakstīšana”, kurā   Liepājas ezers raksturots kā sekls un stragns. Arī šī zupa nav īsti šķidra vai bieza, tāpēc stragnams. Otrs vārds, kas ar to saistās, ir slapnams. Kāpēc slapnams? Jo vārītos tupeņus jeb rūšrāceņus, kā tos sauc Kurzemē, slapina ar auksto zupu. Būtu lieliski, ja mēs šādas atsauces varētu atrast par visiem mūsu ēdieniem.