Svētdiena, 29 oktobris, 2017
Foto: Valdis Ošiņš Pierakstīja: Sandra Ošiņa

Staks. Vecais, labais staks no kaņepēm

Staks_VO_190795

Šoruden mūsu ceļi ved uz Vidzemi, kur ar KKF atbalstu un sadarbībā ar Latvijas vēstures muzeju un RSU antropologiem sākam vairākus gadus ilgu pētījumu par to, kā dzīvo cilvēki Latvijas laukos.

Pagājušajā nedēļā ciemojāmies Viesūnēnos, dažus kilometrus no Bērzaunes, pie ļoti radošas ģimenes. Inguna Plotka un Andris Tkačenko agrāk ir bijuši rīdzinieki, strādājuši dizaina un reklāmas aģentūrās, pirms gadiem mantojuši lauku mājas, un nu savu ikdienu vada šeit. Paužot vētrainu, neviltotu prieku, visiem pa vidu dzīvojas ģimenes mīlulis suns Lorijs, kurš vārdu dabūjis par godu doktora Hausa atveidotājam. Andris strādā kā fotogrāfs un dizaina grafiķis. Inguna vada saimniecību, kopj dārzu, reizēm jautrām kompānijām novada kulinārās darbnīcas, ēdienus un produktus saskaņojot ar gadalaiku un notikumu.

 

Saimniekos ir kaut kas no puķu bērniem – krāsaini, temperamentīgi, bohēmiski, atbrīvoti un pārsteidzoši. Iekopuši savu vīnogu lauciņu, kas nav tik pašsaprotami, ņemot vērā Gaiziņa apkaimes bargās ziemas. Mēdz sarīkot sev ekstravagantus svētkus, piemēram, lasot Vinniju Pūku, sēžot ozola zaros (atceries, Kristofers Robins taču dzīvoja ozolā!). No otras puses, savā piemājas zemē viņi, līdzīgi kaimiņiem, iekopuši gan klasisku puķu dārzu, gan audzē kartupeļus, burkānus, pastinakus, ķirbjus, dažāda lieluma un krāsu pupiņas, veselu kolekciju piparmētru, skābē kāpostus un konservē dārzeņus, marinē sēnes un gurķus.

 

Pagrabā sagūlušas burkas un burciņas ar daudzkrāsainu saturu, solot gardus mirkļus aukstajā un tukšajā laikā. Arī māja ir pilna ar ražu – dažādu augu pušķi, zāļu tējas, koriandrs un citi garšaugi, ķirbji, kaltēti āboli piepilda telpas ar smaržām un piesātinātu, intriģējošu noskaņu. Teju jūgendiskos vijumos izlocījušies divmetrīgie tomātu laksti, kurus ačgārni piekāruši pie griestiem ar visām saknēm, kas attīrītas no zemes, lapām un tomātiem, lai pamazītēm ienākas. Tādā veidā tie ilgāk glabājoties garšīgi un smaržīgi.

 

Šoreiz īpašs ir stāsts par kaņepēm, kuras saņēmuši no vecmammas mantotajā zemē. Tās pašas sasējas, rudenī jānovāc raža. To reizēm gan viņu vietā pasteidzas izdarīt putni. Kā zināms, Latvijas dārzos audzētās kaņepes nav apreibinošas to narkotiskajā nozīmē, bet reibt var no maigi riekstainās smaržas, kura izplatās, sēkliņas grauzdējot stakam. Vērtības un garšas ziņā gribētos kaņepes salīdzināt ar olīvām – ne katram tās iegaršojas no pirmās reizes, pie tām vajag mazliet pierast, bet, ja reiz esi iemīlējis, tad uz mūžu. Latviešiem kaņepes gadu simtiem bijis iecienīts augs uztura bagātināšanai, agrāk no tām pat ieguvuši pienu, ar ko ģimenes varēja iztikt mēnešos, kad govis pirms teliņu dzimšanas “aizgāja ciet”.

 

Labos gados kaņepes krietni pāraug cilvēka augumu, kā redzējām Andra fotogrāfijās. Kaņepes pēc formas atgādina eglīti, Andris pat reiz radījis Ziemassvētku apsveikuma dizainu ar izgreznotas kaņepes bildi.

 

Pēc šā brīža likumdošanas, ja vēlies audzēt kaņepes ar platībmaksājumiem, jāsēj sertificētas, licencētas sēklas no Francijas. Vietējie saimnieki nedrīkst audzēt kaņepes no savas izaudzētās sēklas arī nākamajā gadā, tās atkal jāpērk. Diemžēl, no franču sēklas sētās kaņepes garšo citādi, arī struktūra stakam ir atšķirīga, tāpēc labu mantu, tādu, kā Latvijā pazīstam un mīlam, saimnieki var audzēt un ražot tikai savas ģimenes vajadzībām, saimnieciskā darbība nekad nebūs tik ienesīga Eiropā lobēto likumu dēļ.

 

Kaņepēm esot dažādas šķirnes. Kad pašiem kaņepes dārzā nav izaugušas pietiekamā daudzumā un vajadzējis piepirkt, sapratuši, ka to garša ļoti atšķiras. Sēklas piepērkot no Adzelviešiem Burtniekos, tur tās audzē un pārdošanai taisa staku, sviestu, pavalgu, un var arī parādīt, kā taisa kaņepju auklas. (http://www.adzelviesi.lv/). http://lathemp.lv/?page_id=103)

 

Andrim staks ir neatņemama ikdienas brokastu sastāvdaļa – uz rupjas maizes šķēles uzklāj staku un virsū liek biezpienu ar sāli un krējumu. Spēcīgā kaņepju garša kontrastē ar maigo biezpienu, tumšā krāsa ar balto, viena otru papildinot un izceļot.

 

Inguna, kurai ir milzu kolekcija ar pavārgrāmatām, iedvesmojoties no Engadīnes riekstu tortes, ir izslīpējusi pati savu recepti brīnumaini valdzinošiem kaņepju cepumiem. Ja vēlies tos nogaršot, piesakieties kulinārajām darbnīcām šeit: https://www.facebook.com/viesuneni/?ref=br_rs

 

Paldies par viesmīlību, draugi! Paldies par kaņepēm, citiem gardumiem, zelta lapām, stāstiem un silto uzņemšanu. Citā reizē vēl padalīsimies ar recepti kartupeļu pankūku tortītei, ar kuru mūs cienāja Viesūnēnos.

Sastāvdaļas

Kaņepju sēklas

Šķipsna sāls

Nepieciešama jaudīga elektriskā maļamā mašīna

Darba gaita

1. Kaņepes uz karstas, sausas pannas viegli karsē, līdz sāk jauki smaržot un knikšķēt. Nekādā gadījumā nedrīkst sēklas pārgrauzdēt un sadedzināt, tad tās kļūst rūgtas, jo sadeg eļļa.

2. Elektriskajā gaļas maļamajā mašīnā ber atdzisušas sēklas. Ar rokas gaļas maļamo mašīnu būs ļoti grūti un smagi izmalt, vismaz pirmo reizi, tad labāk kaņepes saspiest piestā. Pēc pirmās malšanas pievieno nedaudz sāls. Uzmanību ar maļamo – slodze ir liela, jāuzmanās no pārkaršanas! Pēc pirmās reizes vajag pataustīt, cik mašīna karsta, un vajadzības gadījumā padzesēt.

3. Tā kopumā kaņepes izmaļ četras reizes. Malšanas laikā izplatās ļoti jauka smarža. Sāk izdalīties eļļa un masa kļūst arvien ķepīgāka un lipīgāka.

4. Staku uzglabā slēgtā traukā. Ēd ar maizi, biezpienu, sviestu vai vārītiem kartupeļiem. Var ar to papildināt dažādus ēdienus.

Komentēt

© 2010 Garšīgā Latvija. Visas tiesības aizsargātas