Rupjmaize ar medu. Spēka ēdiens

Cepeškrāsnī cepta selerijas sakne ir īsta delikatese, patīkama pēc garšas un struktūras, ļoti vienkārši pagatavojama un ēdama gan silta, gan atdzisusi.

Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš

10/11/2017

Šo ierakstu veltām visām latviešu dēlu mammām Lāčplēša dienas priekšvakarā. Rudzi, kas Latvijas zemē izaug tik brangi, ir kā stipra saite un zemes kods. Rudzu maizes tapšanas darbos mums ļāva ielūkoties Edīte Krastiņa, kura ir izaudzinājusi kuplu bērnu pulku – četras meitas un dēlu. Kad satiec tādas ģimenes, tad allaž jādomā par to, kā māte savus bērnus audzinājusi, ko galdā cēlusi, kas ģimenē bijis svarīgs. Bērni nu ir katrs savos ceļos, bet apciemo mammu, un ģimenes gars ir dzīvs. Pie lielā galda bieži norisinās šerpa humora pilnas sarunas, uz galda bieži ir dēla Jurģa bioloģiskajā saimniecībā Kunturi audzētu rukšu gaļas ēdieni, bet pilnīgi vienmēr ir Edītes ceptā rudzu maize un pašu bišu medus. Gaidīti un lutināti ir gan bērni, gan mazbērni.

Edīte Krastiņa savā tautas tērpā ar pašas ceptu rupjmaizi

Pie Edītes ciemojāmies VKKF atbalstītā Latvijas lauku dzīves pētījumā, kas saistīts ar 80 gadu vecu fotogrāfiju kolekciju no Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem.

Edītes mājas Saktas, mantotas no vīra ģimenes, atrodas tuvu Igaunijas robežai. Mājas Saktas cēla vīra tēva brālis, palīdzot citiem ģimenes locekļiem. Ģimenē ir interesants stāsts. Pēc Pirmā pasaules kara Edītes vīra vectēvu Krišjāni Strazdiņu par dalību strēlnieku brīvības cīņās valsts apbalvoja ar zemes gabalu. Viņš atbraucis aplūkot savu jauno īpašumu Omuļos. Tas bijis krūmiem aizaudzis zemes pleķis un pirmajā brīdī nav šķitis vērtīgs un pievilcīgs. Gribējis jau iet prom, bet zvirbuļi žagaru kaudzē čivinājuši tik jautri, ka Krišjānis nolēmis – šeit tomēr būs laba dzīvošana. Tā palicis un uzcēlis tur māju, nosaucis par “Strazdiņiem”, tā atrodas kilometrus 30 no Edītes mājas.

Bet svētku nedēļas priekšvakarā ir pārdomas par mūsu šodienas valsti un lietām, ko mēs varētu darīt labāk. Ja šo lasītu kādi patriotiski valstsvīri un sievas, es lūgtu apdomāt, vai mēs arī šodien varētu ar dzīvesvietu apbalvot, piemēram, jaunu skolotāju ģimenes. Es zinu, ka to darīja pirmās brīvvalsts laikā. Tad mūsu skolotāju pulks noteikti papildinātos ar jaunām, gudrām, mūsdienīgi izglītotām galvām, un tas dotu jaunu atspērienu valstij. Protams, mūsu strēlnieki negāja cīņās tāpēc, lai tiktu pie zemes, tāpat arī skolotājiem bija savi ideāli. Tomēr ir ļoti patīkami šodien šķirt šīs mūsu vēstures lappuses un saprast, ka toreiz tika izdarīts kaut kas ļoti labs, pareizs un jēgpilns.