Gailenes itāļu gaumē

Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Gailenes itāļu gaumē ir viens krāsains un priecīgs ēdiens. Paldies tekstilmāksliniecei Dzintrai Vilks, kura laipni dalījās ar šo lielisko recepti. Dzintras ģimenei ir saistība ar Itāliju – viņas znots nāk no šīs saulainās valsts, tur dzīvo meita un mazbērni. Dzintra turp brauc ciemos, meitas ģimene savukārt brauc ciemos uz Latviju. Protama lieta, ka Dzintra pārņem šo un to no itāļu virtuves. Jo itāļu virtuve ir bagātīga garšām un smaržām, valdzinoša un apburoša. Kurš gan spētu turēties pretī? Un nevajag jau arī. Bagātināmies.

Ar Dzintru iepazināmies caur Edīti Pauls-Vīgneri. Viņas ar Dzintru ir vienas cunftes māsas. Abas vienoja kopīgas intereses, talants, milzu darba spējas un vēriens. Abām tuva daba, augi un dārzi.

Pēdējos gados, kad Edīte veselības dēļ bija piesaistīta savam Rīgas centra dzīvoklim, Dzintra stādīja puķes Edītes logu priekšā. Pavasarī sakuras kociņu un sniegpulkstenītes, vēlāk tulpes, tad margrietiņas, vēl vēlāk hortenzijas un krizantēmas. Lai katrā gada laikā būtu kas ziedošs. Edītes vairs nav, bet dobe logu priekšā zied joprojām.

Dzintra pati dzīvo Cēsīs un gatavojas nākamajām izstādēm. Viņas darbi ir ārkārtīgi smalki un niansēti, veidoti no dabīgiem materiāliem. Kā izauguši jūrmalas smiltīs, izvējojuši un iedvesmoti no putnu spārnu vēdām. Dzintra ir smalki veidota dāma, pati viegla kā smilga, bet viņā ir paslēpts milzu spēks un nebiedē neviens fizisks darbs. Pie Cēsu mājas Dzintra ir iekopusi fantastisku iekšpagalma dārziņu – atver vārtus, un no Cēsu centra bruģētās ieliņas nonāc zaļā oāzē. Vienmēr priecājamies tur paciemoties.

Pagājušajā nedēļā kopā bijām “Edītes darbnīcas” atklāšanas vakarā, vēlāk kopā braucām mājās. Atceļā pārrunājām aktuālos notikumus, un, kā jau kārtīgiem latviešiem pienākas, rudenī vajag parunāt par sēnēm. Šogad ir viens traks gaileņu gads. Vidzemes pusē, kur dzīvojam, ir ļoti maz citu sēņu. Un tad Dzintra pastāstīja par šo gardo gaileņu ēdienu – spageti ar bekonu, gailenēm un ķirštomātiņiem. Tas mums bija jāpamēģina uz karstām pēdām. Garšoja ne tikai mums pašiem, bet arī ciemiņiem, pat cilvēkam, kurš apgalvoja, ka vispār jau sēnes neēd. Ja nu vēl baravikas vai apšu bekas, bet gailenes pavisam noteikti ne. Visi nolēmām, ka ēdiens garšo kā smalkā restorānā. Labā ziņa – to ir ļoti viegli un vienkārši pagatavot. Izdosies pat iesācējiem. Tik ļoti priecājos, ka šajā rudenī, kad saldētava pildās ar gaileņu kārbiņām, nu būs vēl viens labs veids, kā tās pagatavot. Paldies Dzintrai!

Pieļauju, ka itāļiem kūpināta bekona vietā ir bijis kāds viņu cūkgaļas paveids – šajā ziņā recepte ir latviskota. Bet mūsu kūpinājumu garša ir tik laba, ka patīk arī itāļiem, kad viņi pie tādiem tiek.

Sastāvdaļu daudzumi ļaujas brīvām variācijām. Šī nav torte, kur viss jārēķina uz gramiem. Ikviens var brīvi improvizēt. Ja gribi, liec vairāk sēņu (derēs arī saldētas), vairāk tomātu, vairāk ķiploku vai vairāk siera. Priekā!