Meža sēņu zupa

 

Sēņu zupa VO_9020013

Sēņu zupu šodien vārījām no bērzlapēm. Tās ir saaugušas tik skaistas, daždažādās krāsās, mazie podiņi un atvērušās cepurītes kā saulessardziņi. Jā, tieši saulessardziņi, jo lietus šogad mūs pārāk nenomoka. Sēņotājam par prieku, bērzlapes bieži aug bariņos. Protams, der arī visas citas vārāmās sēnes, ko mežs mums izaudzējis. Laikā, kad sociālos tīklus pārpludina baraviku fotogrāfijas (par kurām bieži mēdz jokot, ka nav droši zināms, no kura gada bildes ir), rodas vēlme palūkot, cik daudz un dažādu sēņu mums vēl piedāvā mežs. Nu labi, nav šaubu, baravikas ir karalienes, tomēr ir daži ēdieni, kuros tieši vārāmo meža sēņu garša ir absolūti nepieciešama.

Man patīk tas, ka bērzlapīšu tīrīšana ir ļoti vienkārša. Cik nu iespējams, var novilkt krāsainās cepurīšu plēvītes, tad sēnes liek vārīties katlā ar visām pielipušajām smiltīm, skujām un sūniņām. Tā rūgteni pikantā smarža, kas pārņem virtuvi, nav ne ar ko salīdzināma. Kad bērzlapes ir izvārījušās, tās ir stingras un var droši mazgāt zem ūdens strūklas, ja vēl nav novārījušies nost kādi gruži. Un tad tas ir klāt, šis brīdis. Sēnes ir vēl mazliet siltas, blakus jānoliek rupjā sāls trauks, un tad var ēst podiņus, vienkārši pamērcējot sālī. Absolūti tīra manta. Kad sēnes atdziest, garša mainās, tāpēc nedrīkst nokavēt.

Kad pirmais kārums remdināts, atlikušās sēnes var sasaldēt, marinēt vai arī likt traukā kārtu pa kārtai, apkaisot ar sāli un kādu nieku saspiesta ķiploka. Beigās jāapsedz un jānoslēdz ar slogu, lai gaiss netiek klāt, un jāglabā vēsumā. Kad sagribas, sēnes var lietot pēc patikšanas. Sālītu sēņu salāti ar skābo krējumu ir lieliska piedeva vārītiem kartupeļiem. Katra paša izvēle, ko vēl pielikt klāt. Mūsu ģimenē salāti garšo ar kapātām dillēm un sīpoliem vai ķiplokiem.

Bet var arī izvārīt ļoti gardu sēņu buljonzupu. To iemācījos gatavot no savas tēva mammas Ellas Sondores, un katru gadu tādu izvārām sēņu laikā, bet reizēm arī ziemā. Zupa ir ļoti aromātiska, buķeti veido gaļas kūpinājuma dūmainums, meža sēņu smarža, sālīti gurķi (vēlams tādi štengrāki), dilles un pētersīļi. Klāt vēl skābais krējumiņš un rudzu maizes šķēle. Īsteni latviskas garšas.

 

Saldējums brīvdienu rītiem. Piedāvā Lelde Sotniece

 

Saldejums_Leldes_VO_7150032

Šovasar, kad tveice priecē karsta laika mīļotājus un dzen izmisumā nīdējus, es būtu ar mieru ēst saldējumu brokastīs, pusdienās un vakariņās. Un mazliet vēl arī tropiskās nakts melnumā. Mūsu opītis pastāstīja kādu 70 gadus senu stāstu par saldējumu. Pagājušā gadsimta četrdesmito gadu beigās viņu ģimene dzīvoja Pārdaugavā, Āgenskalnā. Viņa mamma pirmskara laikos bija smalku dāmu šuvēja. Vēlāk, padomju laikos, šis arods palīdzēja papildināt ģimenes maciņu. Un tā kādā dienā mamma esot palūgusi aizgādāt klientei pašūto kleitu uz Dzirnavu ielu. Opim tolaik bijuši gadi divpadsmit. Tā nu braucis ar tramvaju pie kundes, dāma par tērpa atvešanu bijusi ļoti priecīga un puikam iedevusi mazu kabatas naudiņu. Elizabetes, Strēlnieku un Ganu ielas krustojumā pie parka jau toreiz atradies mazais tornīšveida kisoks, kurā tirgojuši burvīgo kārumu – saldējumu. Kabatā skanēja paša nopelnītā nauda, un puika izrēķinājis, ka pietiktu trīs saldējumiem. Mājās gaidījuši vēl divi brāļi, un viņam licies, ka ēst kārumus vienam pašam nebūtu īsti godīgi. Tā nu nolēmis to aizvest arī viņiem, sagādājot priecīgu pārsteigumu. Trīs gardā saldējuma ripas pārdevēja iespiedusi starp apaļām vafeļu plāksnītēm un atdevusi laimīgajam puikam tieši rokās. Viņš tūlīt skrējis uz tramvaju un braucis uz Āgenskalnu. Ak, bēdas! Diezgan ātri sapratis, ka sākas lielas ziepes – kūstošais gardums sācis pilēt un tecēt, vajadzējis laizīt un glābt, kas glābjams. Labi, ka toreiz tramvajam aizmugurē bijusi vaļēja platforma un maz braucēju. Tā nu visus trīs saldējumus nācies vien apēst pašam. Sirds sāpējusi, ka plāns nav izdevies. Mājās nevienam neko neesot stāstījis, jo brāļu bēdas visu padarītu vēl ļaunāku. Tā nu šo saldējuma ēšanu opis smalki atceras vēl pēc gariem gadiem. Un to, ka nav bijis gandarījuma, jo īsti labi viss garšo tad, kad vari dalīties ar kādu.

Lasīt vairāk.

Zemeņu – rabarberu ķīselis ar pienu

Zemeņu rabarberu ķīselis

Zemeņu – rabarberu ķīselis ar pienu labi piederas pirmsjāņu nedēļai. Rabarberi, kā zināms, ir jānovāc līdz Jāņiem. Pēc tam tos var noplūkt un ļaut ataugt no jauna, ja šķirnes īpašības to ļauj. Ir jūnijā tāds brīdis, kad rabarberi vēl ir, bet zemenes jau ir. Un tas ir īstais brīdis gatavot saldēdienus no šiem abiem, kas tik lieliski draudzējas savā starpā.

Šo vienkāršo desertu mūsu omītes un mammas gadu desmitiem ir gatavojušas ikvienā latviešu mājā. Visvisgardākais tas vienmēr bijis tur, kur atrodams pašu piens, ogas un rabarberi. Bet arī tad, ja sastāvdaļas jānopērk, izdosies gardi. Galvenais, ka to var ātri un vienkārši pagatavot. Pirms dažiem gadiem ap Jāņu laiku Latvijā pie mums viesojās japāniete Ikuko, un viens no viņas lielākajiem atklājumiem bija kartupeļu cietes lietošana desertos. Āzijas virtuvē to izmanto daudz, bet parasti pamatēdienos, zivs, gaļas vai dārzeņu panēšanai vai arī mērču iebiezināšanai. Tā, lūk, ar pavisam vienkāršiem latviešu ēdieniem varam pārsteigt ārzemju draugus.

Mūsu receptei ir dažas nianses. Piedāvājam daļu zemeņu atlikt malā līdz pašām vārīšanas beigām, un iejaukt tad, kad ķīselis jau gatavs, un tūlīt pat ņemt nost no plīts. Vēl kāda nianse – vārot var piemest šķipsnu vaniļas cukura un/vai rīvētas laima miziņas, un/vai sasmalcinātas piparmētru lapiņas. Šīs piedevas vienkāršā ķīselīša garšu padarīs smalkāku un interesantāku.

Ja iespējams, pasniedz tad, kad ķīselis vēl ir mazliet silts, kopā ar aukstu pienu. Temperatūras atšķirības rada īstu garšas pilnību. Var arī izvārīt lielu saldēdiena katlu, paglabāt ledusskapī un uzēst, kad sagribas. Vai pagatavot to lielā bļodā Jāņu dienas laiskai uzēšanai, kad nekārojas vairs nedz grilētas gaļas, nedz siera un alus.

Rabarberus pirms Jāņiem var novākt un sagatavot ziemai – nomazgāt, nomizot, sagriezt gabaliņos un sasaldēt vai arī sterilās burciņās pārliet ar novārītu, atdzesētu ūdeni un aizvākot un glabāt vēsumā. Pēdējais variants labāk der plātsmaižu cepšanai, bet ķīseļiem vai debesmannai der abi.

“Caunīšu” saldskābmaize

 

Satiec savu meistaru

Ja rudzu ierauga formas maizes recepte un cepšanas prasme pie manis atnāca viegli (par ko paldies Mārcim Bendikam!), tad ar saldskābmaizi nonācu ilgstošos radošos meklējumos. Lieta tāda, ka recepšu ir daudz, tās katrā avotā atšķiras. Pētīju grāmatas, dāvanā saņemtas Ulmaņlaiku receptes, internetu, bija arī zvans draugam. Kādu citu reizi uzrakstīšu, kā man veicās, ar kādām grūtībām sastapos un kādus risinājumus atradu, līdz nonācu pie kaut cik apmierinoša rezultāta. Tomēr likās, ka jābūt labāk, ka vēl nav īsti un pareizi. Lasīt vairāk.

Ķirbja kēkss ar speltas kviešiem

 

Kirbju_kekss_VO_2180067

Ķirbja kēksa recepti savulaik uzzinājām no Ingas Sunepas, mūziķes, kuras rokas vienlīdz talantīgi pārvalda čellu, kā arī dažādus virtuves rīkus. Viņas receptē bija lietotas kokosriekstu skaidiņas, bet nebija citrona miziņu un vaniļas cukura. Savukārt parastos kviešu miltus mēs esam aizvietojuši ar speltas kviešu pilngraudu miltiem. Ķirbja kēksu cepam gadiem, un varam apgalvot, ka tas garšo ikvienam! Lasīt vairāk.

Ķirbja zupa

 

Kirbju_zupa_VO_1170014

Ķirbja zupu gatavo teju ikvienā mājā, un lielās ogas var būt labs stiprinājums gavēņa laikā. Manā bērnībā nebija tik daudz dažādu šķirņu, arī zupa bija viena vienīga – ar mannas putraimiem, pienu un cukuru. No tiem laikiem ne vienam vien ir aizspriedumi un pārliecība, ka ķirbja ēdieni negaršo. Šodien lielo ogu varam izvēlēties dzeltenāku vai oranžāku, sulīgāku vai samtaināku. Zupai man labāk tīk tie miltainie – cepamais ķirbis (Uchiki Kuri), muskata ķirbis, riekstu vai sviesta ķirbis. Šiem visiem pašiem par sevi ir ļoti patīkama garša. Lasīt vairāk.

Burkānu pīrādziņi

 

VO_100022-1

Burkānu pīrādziņu recepte labi iederas, gaidot Meteņu dienu, kuru senie latvieši svinēja 6. februārī. Latvijā  ienākot kristīgajai ticībai, Meteņus svinēja 7 nedēļas pirms Lieldienām, tūlīt pēc tam sākās gavēnis. Tā kā šogad Lieldienas sāksies 30. martā, Meteņu svinības sāktos 9. un beigtos 12. februārī, un tā būtu Pelnu diena. Meteņi iezīmē viduspunktu starp Ziemas saulgriežiem un Lieldienām.  Meteņus agrāk sauca arī par Vastlāvjiem, Lastvāgiem, Miesmešiem, Miezmežu dienu, Aizgavēni, Buduļu vakaru vai Pīrāgu dienu. Senlatviešu vārds “meti” apzīmēja “laika griežus”, no tā izcēlies vārds “laikmets”. Lasīt vairāk.

Groziņi ar sviesta krēmu

Grozini_1180020

Groziņkūka ir mana bērnības kūka. Atceros to Vecrīgas kafejnīcas, kurp mani veda vecāki vai vecvecāki. Vēlāk, kad mācījos “lietišķajos” (mākslas vidusskolā), ar kursabiedriem bieži pusdienojām Nicā. To gan visi sauca latviskā izrunā, par Nīcu. Nicas groziņi bija perfekti, vienmēr līmenī. Līdzīgus joprojām var nopirkt Vecrīgā vai Ozoliņa konditorejā. Lasīt vairāk.

Zivs Kuivižu zvejnieksievu gaumē

 

Asaris_VO_090114

Vecgadam piestāv zivis. Daudzi tās gatavo svētku galdam, ticot zivs simboliskajai nozīmei. Grieķu valodā zivs saucas Ichthys, (Ιησούς Χριστός Θεού Υιός Σωτήρας ) kas ir vārdu “Jēzus Kristus Dieva Dēls Pestītājs” abreviatūra.  Zivs simbols bieži tiek izmantots kā sava veida kristīgās ticības apliecinājums. Tautā iecienīta vēl kāda tradīcija. Daudziem maciņā nonāk zvīņas, cerot, ka Jaunajā gadā tas līdzēs tikt pie spožām naudiņām un dzīvot pārticībā. Lasīt vairāk.

Pelēkie zirņi ar cūkas šņukuru

 

Cukas snukurs - pelekie zirni

Lai arī kopš 2015. gada pelēkie zirņi papildina Eiropas Savienības aizsargāto produktu sarakstu, manas attiecības ar tiem nav vienkāršas un viennozīmīgas.

No bērnības laika padomju gados pelēkos zirņus atceros kā tā laika lēto un vienkāršo fast food. Vecrīgā, Vaļņu ielā bija kafejnīca Kamielis — tuksneša dzīvnieks rotājās mājas sienas cilnī; nekāda cita sakara ar ēdienkarti tam nebija. Kafejnīcā varēja uzēst tikai dažus ēdienus, taču pavisam noteikti tur bija zirņi ar sacepta speķa un sīpolu mērci, kam klāt dzēra kefīru, un saldajā bija šokolādes krēms ar rozā ķīseli (par šo abu ēdienu iedarbību uz kādas autobusa pasažieres vēderu mūsu draugs Mārcis reiz izstāstīja satriecošu stāstu, bet to es šeit pārstāstīt nedrīkstu. Atliek cerēt, ka viņš pats to kādreiz darīs zināmu plašākai publikai). Lasīt vairāk.

© 2010 Garšīgā Latvija. Visas tiesības aizsargātas