Rozā rasols ar siļķi un bietēm

 

Rasols

Pirmās brīvvalsts bieži svētku galdā bija rozā krāsas rasols, kuram pievienoja mazsālītu siļķīti. Ļoti līdzīgus salātus mūsu dienās gatavo somi ar nosaukumu rossoli, ko viņi uzskata par savu nacionālo ēdienu. Mūsu ģimenē šo ēdienu gatavojam īpaši opītim, jo viņam tādu gatavoja viņa mamma, tās ir viņa bērnības atmiņas. Receptē nelietoja majonēzi, bet tikai labu, biezu skābo krējumu. Bija laiki, kad mūsu radu saimē viesībām biežāk izvēlējās gatavot “balto” rasolu un “siļķi kažokā”. Bet pēdējā laikā ievērojām, ka opim pagatavotā rozā rasola bļoda tukšojas lielā ātrumā, tā ar katru reizi rozā rasola bļodas izmērs pieaug arvien lielāks.

Latvijā šis variants ir nedaudz piemirsts, tāpēc publicējam recepti, lai atkal celtu godā šo labo ēdienu!

Recepti drukātā veidā var atrast Latvijas Mediju izdevumā “Latvijas novadu tradicionālie ēdieni”, veikalā Dzirnavu iela 21 Rīgā vai e-veikalā.

Priecīgus svētkus!

Cēsu kliņģeris

 

Klingeris_VO_4170499

Kliņģeri galdā ceļam nopietnu svinību gadījumos, tas ir cieņā visā Latvijā. Pirms godiem vienmēr notiek spriešana – ko labāk izvēlēties – torti vai kliņģeri? Kliņģeris ir labāks visos gadījumos, kad piedalās daudz cilvēku, bet cienāšana nenotiek pie galda. Piemēram, jubilejās darba kolektīvos, izlaidumos, skolu un klašu pasākumos. Bet māksliniece Ērika Māldere atceras, ka viņas vecmāmiņa Vilma Gulbe savulaik teikusi, ka kliņģeris ar smukiem caurumiem jānes raudzībās, ja piedzimusi meitene – nedrīkst nest kūku, jo tad paliks vecās meitās kā tāda kūka.

Kliņģeris mūsu tradīcijās ienācis no baltvāciešiem, no muižu virtuvēm. Pagājušajā gadsimtā kliņģeri cepa ar drumstalām, rozīnēm un kanēli. Mīklai dzeltenumam varēja piejaukt safrānu vai olu dzeltenumus. No garšvielām – vaniļu un kardamonu. Salīdzinoši nesen ienākusi mode kliņģeri rotāt ar augļu kompozīcijām, ko pārklāja ar želeju. Vēl viens variants ir pildīt saldo kliņģeri ar vārīto krēmu, žāvētiem augļiem un marmelādes gabaliņiem. Iecienīti ir arī sāļie kliņģeri.

Bieži kliņģeri vēlamies galdā redzēt dzimšanas dienās. Reiz mūsu portālā kliņģera recepti bija atradusi kāda sieviete, kura interneta sarunu forumā jautāja pēc padoma, kā viņa savam 5 gadus vecajam dēlam pati to varētu izcept dzimšanas dienas svinībām. Kāda no māmiņām brīdināja, ka izcept kliņģeri nav joka lieta, ir liels risks, ka pirmajā reizē tas var neizdoties, un tad būs sabojāti svētki. Jā, atbildēja puisēna mamma, es labprāt pasūtītu gatavu kliņģeri, bet es dzīvoju Šrilankā un šeit tas nav iespējams. Tā nu viņa apņēmības pilna ķērās pie darba, un mums bija prieks lasīt, ka viņai viss ir ļoti labi izdevies. Šis stāsts un citi līdzīgi vedina domāt par to, cik dziļi mūsos ir iekodētas tradīcijas, jo pīrāgu, kliņģeru un citas svētku cepumu receptes meklē cilvēki no visām pasaules malām. Cenšas izcept pīrāgus un kliņģerus Amerikā, Brazīlijā, Austrālijā un citās tālās zemēs. Kas zina, kurš bijis pirmais cilvēks pasaulē, kurš izcepis kliņģeri, bet interesants stāsts ir par kādu itāļu mūku, kurš savulaik domājis, kā lai apbalvo bērnus par kristīgo tekstu mācīšanos no galvas. Un izcepis tādus kliņģerīšus, lai iepriecinātu par centību. Kontekstā viņš nolēmis, ka šiem saldumiem jābūt tādiem, kas ataino lūgšanā saliktas rokas, un tā esot radusies tradicionālā kliņģera forma.

Šoreiz kliņģera cepšanu varējām mācīties no profesionālas konditores Rutas Batņas, kura ciemojās pie meitas Evitas Smilgas, konditores nu jau otrajā paaudzē. Ruta agrāk cepusi kārumus Raunā, ilgu gadu garumā, kopš 1970. gada. Šobrīd aktīvās darba gaitas piebremzējusi, bet neliedz padomu jaunajiem speciālistiem. Ruta ar pateicību atceras jaunību un savus pirmos meistarus Ilmāru un Ligitu Ozoliņus, no kuriem pati savulaik mācījusies. Tagad Ruta nodod savas zināšanas meitai Evitai Smilgai, kura šobrīd dzīvo Cēsīs un savās mājās cep kūkas un tortes pēc pasūtījumiem.

Evita pagājušajā vasarā piedalījās un guva pirmo godalgu Zaubes Savvaļas garšu festivālā, mājas toršu konkursā. Viņai patīk cept kūkas no dažādām dabīgām izejvielām, izmantot īstu sviestu, vislabāk no Straupes, Latvijas dzērveņu, ābolu vai rabarberu ievārījumus, kurus mēdz radoši kombinēt savā starpā, lai iegūtu vajadzīgos garšu salikumus. Fotogrāfijās redzamas abu divu, mammas un meitas rokas, kuras kopīgi darbojas, lai taptu lielais un skaistais kliņģeris. Brīži, kad viena paaudze otrai nodod savas zināšanas, ir svētīgi.

Receptes sastāvdaļas ir dotas lielam kliņģerim, kādu var izcept tikai lielā, profesionālā cepeškrāsnī. Ja vēlaties paši cept kliņģeri mājās, izdaliet sastāvdaļas ar divi.

 

Recepti drukātā veidā var atrast Latvijas Mediju izdevumā “Latvijas novadu tradicionālie ēdieni”, veikalā Dzirnavu iela 21 Rīgā vai e-veikalā.

Priecīgus svētkus!

Aulejas kļockas

 

Klockas_VO_250275

Kļockas ir godu ēdiens, ar ko Latgalē pabeidz godu mielastus. Tas ir tradicionāls vietējais saldēdiens, ko visi gaida ar labpatiku. Kļockas ir rauga mīklas biezpiena pīrādziņi. Agrāk tos gatavoja jau kādu dienu pirms godiem, lai galvenajā svētku dienā kādi ēdieni jau būtu sagatavoti tā, ka tos vajag vairs tikai uzsildīt. Īsti labas un pareizas kļockas var pagatavot tikai no stingri nospiesta, sausa, bet mīksta lauku biezpiena.

Kļockas ir svarīgi iztvaicēt – var tvaicēt sietā, jauno modeļu cepeškrāsnīs mēdz būt arī speciāls tvaicēšanas režīms. Var lietot caurduri, ko uzliek virs katla ar vārošu ūdeni. Ļoti labas kļockas izdodas multivāres katlā tvaicēšanas režīmā. Kad tās iztvaicējušās mīkstas, pārlej ar siltu kausēta sviesta un krējuma mērci.

Ēd ar rokām, kuras apslauka blakus sēdošā mīļākā kaimiņa žaketē. Ja kādam pēc ēdienreizes ir pavisam tīra žakete, tas neesot visai labs cilvēks.

Fotogrāfija uzņemta viesu namā “Lejasmalas”, Aulejas pagastā. Paldies viesu nama īpašniecei Annai Ļaksai un saimniecei Sandrai Vaišlei!

 

Recepti drukātā veidā var atrast Latvijas Mediju izdevumā “Latvijas novadu tradicionālie ēdieni”, veikalā Dzirnavu iela 21 Rīgā vai e-veikalā.

Priecīgus svētkus!

Groziņkūka ar biezpiena krēmu

 

Grozini_ar_meza_zemenem_VO_7060012

Par godu Latvijas 100. dzimšanas dienai publicējam receptes no visiem novadiem. Zemgalē godos bieži pasniedz groziņkūkas – tās ir ērti apēst, vienkārši turot rokās. Tām ir bezgalīgi daudz variantu – ar ievārījumu, svaigām vai saldētām un atlaidinātām ogām, svaigu vai žāvētu augļu gabaliņiem, šokolādes un cepumu masu pirmajā pildījuma kārtā. Krēmam var izmantot gan vārīto krēmu, gan uzputotu saldo krējumu, gan zefīra masu vai kādu kārdinošu variāciju no vārīta kondensētā piena. Rotājumu variāciju arī ir daudz bez gala – ar ogām, augļu gabaliņiem un želeju, riekstiem, škokolādes dekoriem, karameles stīdziņām – cik nu kuram fantāzijas, rocības un laika.

Ja pirms svētkiem ir daudz citu darbu vai ja mājās nav cepeškrāsns, var arī izlīdzēties ar gatavu kvalitatīvu smilšu mīklas groziņu iegādi un pašiem tos tikai pildīt.

Uz Latvijas 100. dzimšanas dienu iedvesmai piedāvājam groziņus, kas pildīti ar biezpiena masu un rotāti ar ogām. Ja jums saldētavā nav meža zemenīšu, droši lietojat 18. novembrī tik tradicionālās dzērvenes.

Recepti drukātā veidā var atrast Latvijas Mediju izdevumā “Latvijas novadu tradicionālie ēdieni”, veikalā Dzirnavu iela 21 Rīgā vai e-veikalā.

Priecīgus svētkus!

Sklandrauši

 

Sklandrausis

Sklandrausis, dižrausis, žograusis. Sklandrouš kurzemniekiem, sūr kakūd lībiešiem. No neraudzētas rudzu rupja maluma miltu mīklas veidots aplis ar uzceltām maliņām, kurā ir kartupeļu biezeņa un vārītu burkānu pildījums, pārklāts ar skāba krējuma un cukura virsiņu. Oranžs, apaļš kā saule, tāpēc tik labi iederas gadskārtu svētkos, īpaši rudenī un ziemā, bet vēstures avotos atrodamas ziņas, ka cepts arī Lieldienu svētku galdam. Saulgriežu mielastā sklandrausis iemiesoja saules enerģiju. Formas un krāsas ziņā viens no skaistākajiem mūsu ēdieniem, turklāt ar ļoti senu vēsturi. Agrāk raušus cepuši ugunskura oglēs, tāpēc bija svarīgi izveidot augsto žodziņu, lai pildījums, ko senāk taisīja tikai no burkāniem, neaizplūstu ugunī. Kartupeļu masu raušu pildījumam sāka lietot tikai 19. gadsimtā, kad zemnieki bija pieņēmuši un iecienījuši jaunās, no Dienvidamerikas atceļojušās saknes, bez kurām šodien latviešu virtuvi nevaram iedomāties.

Gadu gaitā ir nācies pagaršot daudz dažādu sklandraušu. Lai gan tie izskatās līdzīgi, garša starp ir ļoti atšķirīga. Kāpēc tā, devāmies skaidrot pie Mareka Reķa.

Mareku Reķi ikdienā var sastapt “Suitu maizē”, paša izveidotā ceptuvē, Krišjāņa Barona ielā iepretim Bērnu Pasaulei. Vairākus gadus ceptuve atradās Biķernieku ielā, pērnā gada nogalē Suitu maizes cepēji iesildījuši jaunas telpas. Smaržas, kas virmo no karstajām krāsnīm, ir reibinošas. Rudzi, kvieši, kanēlis, mazliet izkusis cukurs. Tā smaržo apsolījums par siltu labsajūtu un spēku.

Šeit cep rudzu un kviešu formas maizi ar sēklām, tradicionālo suitu saldskābmaizi lielos, apaļos kukuļos, un, protams, sklandraušus. Mareka ceļš līdz maizes cepšanai nav gluži vienkāršs. Pēc izglītības finansists, pastrādājis bankā, viņš sapratis, ka tas nav viņa lauciņš. Tad vairākus gadus strādājis ar nekustamajiem īpašumiem. Līdz krīzei. Kā daudziem, atkal bija jāmeklē cits darbs. Tā Mareks nolēmis veidot pats savu uzņēmumu, cept suitu gardo maizi un raušus. Receptes ir no viņa ģimenes, no mammas Rutas Sokolovskas, kura cep maizi un sklandraušus Alsungā. “Suitu maizes” ceptuvē varam piedzīvot, ko nozīmē no paaudzes paaudzē nodotās zināšanas.

Par sklandraušiem Mareks teic, ka droši vien šī rudzu un dārzeņu savienība, visticamāk, savulaik radusies tāpēc, ka tie bijuši produkti, kas vienmēr atrodami ikvienā Kurzemnieku lauku saimniecībā. Laikam ejot un turībai augot, sastāvdaļām pievienojies krējums, ķimenes, olas, manna, cukurs un kanēlis. Sklandrauši dažādiem cepējiem garšas ziņā tiešām atšķiras. Sava nozīme paša meistara rokrakstam, bet jāņem vērā arī tas, ka rauši cepti no dabīgām izejvielām.

Mēs parasti nebrīnāmies par to, ka smalki vīni var atšķirties dažādu sezonu vīnogu ražas īpatnību dēļ, bet pagaidām nespējam šo zināšanu sasaistīt ar mūsu pašu lauku labumiem. Jo dabīgāki produkti, jo lielākas iespējas, ka tie mazliet atšķirsies. Piemēram, rudzu milti atšķirsies pēc labības šķirnēm, augšanas apstākļiem, graudu apstrādes īpatnībām. Arī burkānu šķirnes garšas ziņā viena no otras ļoti atšķiras. Vieni burkāni ir saldāki un sulīgāki, citi – kokaināki un sausāki. Skābais krējums, ko pārsmērē pār rausi, arī var būt treknāks vai skābāks. Tāpat ķimeņu sēklas – Latvijā augušajām, nesen novāktajām vienmēr būs izteiktāks aromāts nekā tām, kas ilgi ceļojušas un noliktavās gulējušas. Tāpēc cieņa tiem meistariem, kuri izpēta savu piegādātāju produkciju, atrod īstos un spēj noturēt nemainīgu kvalitāti. Cik reižu nācies ēst Rutas Sokolovskas un Mareka Reķa sklandraušus, tie vienmēr ir izcili. Ar plānu jo plānu pamatiņu un žodziņu, kas ir ļoti svarīgi, lai rausis būtu ne tikai gards, bet arī viegli nokožams. Un perfektām sulīgā pildījuma proporcijām.

“Suitu maizē” cep vēl divu veidu raušus – ar rīvētiem āboliem, biezpienu un kanēli, un tad vēl tādus pikantākus, sāļos, ar kūpinātu gaļu, sieru un marinētiem gurķīšiem. Tie pēdējie esot tādi, ko mednieki varot ņemt līdzi uz mežu un uzkost, kad pienāk īstais brīdis.

Kurzemnieki var lepoties ar to, ka sklandrausis ir pirmais Latvijas nacionālais ēdiens, kuru 2013. gada 11. oktobrī Eiropas komisija ir reģistrējusi kā produktu ar garantētām tradicionālām īpatnībām (2013.gada 11.oktobrī tika pieņemta EK REGULA (ES) Nr. 978/2013, ar ko ieraksta nosaukumu Garantēto tradicionālo īpatnību reģistrā – Sklandrausis, GTĪ).

Lai to panāktu, bija jāiziet sarežģīts birokrātijas ceļš. Ar apņēmību un pārliecību 2011. gadā to uzsāka Dženeta Marinska, kura pati cēlusies no lībiešiem, jo sklandrausis ir arī lībiešu tradicionālais ēdiens.

Runājot par Eiropas komisijas noteikumiem, produktus var reģistrēt, aprakstot pamatīpašības, kuras nedrīkst mainīt, ja vēlies savu produktu saukt tādā vārdā un piedāvāt tūristiem vai tirdzniecībā. Bet ir pieļaujami uzlabojumi, nelieli papildinājumi pēc garšas un iedvesmas, kas nepārmāc pašu pamata recepti. To, kas ir stingri noteiktais pamatsastāvs, un ko var papildināt, ir svarīgi pareizi saskaņot pie reģistrācijas, lai vēlāk pašiem būtu brīvākas iespējas veco, labo recepšu jauniem garšu salikumiem. Eiropas komisijas reģistrā vēl iekļauts Jāņu siers un salinātā rudzu rupjmaize (GTĪ), lielie pelēkie zirņi (ACVN) un Carnikavas nēģiem (AĢIN). Savu ceļu Eiropas komisijas gaiteņos šobrīd iziet Baltais sviests. Vairāk informācijas par šo produktu reģistriem var atrast Zemkopības ministrijas mājas lapā.

Sklandrauši ir populāri tūrisma nozarē – interesenti var pieteikties uz meistarklasēm Kurzemē, paši pamēģināt savām rokām samīcīt rupjo rudzu miltu mīklu, izrullēt pamatni, uzcelt rauša maliņas, sapildīt sulīgos pildījumus, un galu beigās nogaršot tikko izcepto, silto žograusi. Pašu rokām darinātai mantai ir pavisam cita garša.

Šeit būs Eiropā reģistrētā, īstā sklandrauša recepte!

 

Recepti drukātā veidā var atrast Latvijas Mediju izdevumā “Latvijas novadu tradicionālie ēdieni”, veikalā Dzirnavu iela 21 Rīgā vai e-veikalā.

Priecīgus svētkus!

 

Cukīni zupa ar muskatziedu

 

Cukini zupa

Veltīta Mildai Ošiņai

 

Cukīni zupa ar muskatziedu ir ļoti maiga un aromātiska. Kad pagājušajā vasarā pēc senas pavārgrāmatas gatavojām receptes Zaubes savvaļas kulinārajam festivālam, starp sastāvdaļām bija minēts “mušatenblūm”, latviski – muskatzieds. Līdz šim bijām lietojuši tikai smalki rīvētu muskatriekstu, kas ir ņiprs, ar to nedrīkst pārspīlēt. Mums nebija ne jausmas, kā garšo ēdiens, kam pievienots tā zieds.

Ciemojoties veikaliņā manasgarsas.lv, varen nopriecājāmies, ka šādus ziedus varam nopirkt. Tie ir ļoti skaisti! Un smarža ir eksotiska – protams, nedaudz atgādina muskatriekstu, tomēr daudz maigāka un vienlaicīgi intensīva. Mazliet atgādina augļainu ļoti gatavu plūmju smaržu. Izmēģinot ziedu lietot dažādos veidos, secinājām, ka labāk to pievienot pašā vārīšanas sākumā, lai kārtīgi ievelkas. Ja to pieliek pašās gatavošanas beigās, īstais aromāts parādās ēdiena pārpalikumā. Ar tā piedevu pašu parastāko dārzeņu zupu var pārvērst smalkā “špeizē”, kā teiktu mūsu radi no vācu puses.

Zupai var pēc vēlēšanās pievienot arī citus dārzeņus, kas nu kuram garšo, kas dārzā izaudzis vai ledusskapī atradies. Mums šoreiz katlā iekrita vēl smuks brokoļa gabals. Gatavajai zupiņai var pārkaisīt sēkliņas (mums šoreiz bija sezams) un baudīt ceptus siera grauzdiņus.

 

Paldies Laurai par cukīni!

 

Meža sēņu zupa

 

Sēņu zupa VO_9020013

Sēņu zupu šodien vārījām no bērzlapēm. Tās ir saaugušas tik skaistas, daždažādās krāsās, mazie podiņi un atvērušās cepurītes kā saulessardziņi. Jā, tieši saulessardziņi, jo lietus šogad mūs pārāk nenomoka. Sēņotājam par prieku, bērzlapes bieži aug bariņos. Protams, der arī visas citas vārāmās sēnes, ko mežs mums izaudzējis. Laikā, kad sociālos tīklus pārpludina baraviku fotogrāfijas (par kurām bieži mēdz jokot, ka nav droši zināms, no kura gada bildes ir), rodas vēlme palūkot, cik daudz un dažādu sēņu mums vēl piedāvā mežs. Nu labi, nav šaubu, baravikas ir karalienes, tomēr ir daži ēdieni, kuros tieši vārāmo meža sēņu garša ir absolūti nepieciešama.

Man patīk tas, ka bērzlapīšu tīrīšana ir ļoti vienkārša. Cik nu iespējams, var novilkt krāsainās cepurīšu plēvītes, tad sēnes liek vārīties katlā ar visām pielipušajām smiltīm, skujām un sūniņām. Tā rūgteni pikantā smarža, kas pārņem virtuvi, nav ne ar ko salīdzināma. Kad bērzlapes ir izvārījušās, tās ir stingras un var droši mazgāt zem ūdens strūklas, ja vēl nav novārījušies nost kādi gruži. Un tad tas ir klāt, šis brīdis. Sēnes ir vēl mazliet siltas, blakus jānoliek rupjā sāls trauks, un tad var ēst podiņus, vienkārši pamērcējot sālī. Absolūti tīra manta. Kad sēnes atdziest, garša mainās, tāpēc nedrīkst nokavēt.

Kad pirmais kārums remdināts, atlikušās sēnes var sasaldēt, marinēt vai arī likt traukā kārtu pa kārtai, apkaisot ar sāli un kādu nieku saspiesta ķiploka. Beigās jāapsedz un jānoslēdz ar slogu, lai gaiss netiek klāt, un jāglabā vēsumā. Kad sagribas, sēnes var lietot pēc patikšanas. Sālītu sēņu salāti ar skābo krējumu ir lieliska piedeva vārītiem kartupeļiem. Katra paša izvēle, ko vēl pielikt klāt. Mūsu ģimenē salāti garšo ar kapātām dillēm un sīpoliem vai ķiplokiem.

Bet var arī izvārīt ļoti gardu sēņu buljonzupu. To iemācījos gatavot no savas tēva mammas Ellas Sondores, un katru gadu tādu izvārām sēņu laikā, bet reizēm arī ziemā. Zupa ir ļoti aromātiska, buķeti veido gaļas kūpinājuma dūmainums, meža sēņu smarža, sālīti gurķi (vēlams tādi štengrāki), dilles un pētersīļi. Klāt vēl skābais krējumiņš un rudzu maizes šķēle. Īsteni latviskas garšas.

 

Saldējums brīvdienu rītiem. Piedāvā Lelde Sotniece

 

Saldejums_Leldes_VO_7150032

Šovasar, kad tveice priecē karsta laika mīļotājus un dzen izmisumā nīdējus, es būtu ar mieru ēst saldējumu brokastīs, pusdienās un vakariņās. Un mazliet vēl arī tropiskās nakts melnumā. Mūsu opītis pastāstīja kādu 70 gadus senu stāstu par saldējumu. Pagājušā gadsimta četrdesmito gadu beigās viņu ģimene dzīvoja Pārdaugavā, Āgenskalnā. Viņa mamma pirmskara laikos bija smalku dāmu šuvēja. Vēlāk, padomju laikos, šis arods palīdzēja papildināt ģimenes maciņu. Un tā kādā dienā mamma esot palūgusi aizgādāt klientei pašūto kleitu uz Dzirnavu ielu. Opim tolaik bijuši gadi divpadsmit. Tā nu braucis ar tramvaju pie kundes, dāma par tērpa atvešanu bijusi ļoti priecīga un puikam iedevusi mazu kabatas naudiņu. Elizabetes, Strēlnieku un Ganu ielas krustojumā pie parka jau toreiz atradies mazais tornīšveida kisoks, kurā tirgojuši burvīgo kārumu – saldējumu. Kabatā skanēja paša nopelnītā nauda, un puika izrēķinājis, ka pietiktu trīs saldējumiem. Mājās gaidījuši vēl divi brāļi, un viņam licies, ka ēst kārumus vienam pašam nebūtu īsti godīgi. Tā nu nolēmis to aizvest arī viņiem, sagādājot priecīgu pārsteigumu. Trīs gardā saldējuma ripas pārdevēja iespiedusi starp apaļām vafeļu plāksnītēm un atdevusi laimīgajam puikam tieši rokās. Viņš tūlīt skrējis uz tramvaju un braucis uz Āgenskalnu. Ak, bēdas! Diezgan ātri sapratis, ka sākas lielas ziepes – kūstošais gardums sācis pilēt un tecēt, vajadzējis laizīt un glābt, kas glābjams. Labi, ka toreiz tramvajam aizmugurē bijusi vaļēja platforma un maz braucēju. Tā nu visus trīs saldējumus nācies vien apēst pašam. Sirds sāpējusi, ka plāns nav izdevies. Mājās nevienam neko neesot stāstījis, jo brāļu bēdas visu padarītu vēl ļaunāku. Tā nu šo saldējuma ēšanu opis smalki atceras vēl pēc gariem gadiem. Un to, ka nav bijis gandarījuma, jo īsti labi viss garšo tad, kad vari dalīties ar kādu.

Lasīt vairāk.

Zemeņu – rabarberu ķīselis ar pienu

Zemeņu rabarberu ķīselis

Zemeņu – rabarberu ķīselis ar pienu labi piederas pirmsjāņu nedēļai. Rabarberi, kā zināms, ir jānovāc līdz Jāņiem. Pēc tam tos var noplūkt un ļaut ataugt no jauna, ja šķirnes īpašības to ļauj. Ir jūnijā tāds brīdis, kad rabarberi vēl ir, bet zemenes jau ir. Un tas ir īstais brīdis gatavot saldēdienus no šiem abiem, kas tik lieliski draudzējas savā starpā.

Šo vienkāršo desertu mūsu omītes un mammas gadu desmitiem ir gatavojušas ikvienā latviešu mājā. Visvisgardākais tas vienmēr bijis tur, kur atrodams pašu piens, ogas un rabarberi. Bet arī tad, ja sastāvdaļas jānopērk, izdosies gardi. Galvenais, ka to var ātri un vienkārši pagatavot. Pirms dažiem gadiem ap Jāņu laiku Latvijā pie mums viesojās japāniete Ikuko, un viens no viņas lielākajiem atklājumiem bija kartupeļu cietes lietošana desertos. Āzijas virtuvē to izmanto daudz, bet parasti pamatēdienos, zivs, gaļas vai dārzeņu panēšanai vai arī mērču iebiezināšanai. Tā, lūk, ar pavisam vienkāršiem latviešu ēdieniem varam pārsteigt ārzemju draugus.

Mūsu receptei ir dažas nianses. Piedāvājam daļu zemeņu atlikt malā līdz pašām vārīšanas beigām, un iejaukt tad, kad ķīselis jau gatavs, un tūlīt pat ņemt nost no plīts. Vēl kāda nianse – vārot var piemest šķipsnu vaniļas cukura un/vai rīvētas laima miziņas, un/vai sasmalcinātas piparmētru lapiņas. Šīs piedevas vienkāršā ķīselīša garšu padarīs smalkāku un interesantāku.

Ja iespējams, pasniedz tad, kad ķīselis vēl ir mazliet silts, kopā ar aukstu pienu. Temperatūras atšķirības rada īstu garšas pilnību. Var arī izvārīt lielu saldēdiena katlu, paglabāt ledusskapī un uzēst, kad sagribas. Vai pagatavot to lielā bļodā Jāņu dienas laiskai uzēšanai, kad nekārojas vairs nedz grilētas gaļas, nedz siera un alus.

Rabarberus pirms Jāņiem var novākt un sagatavot ziemai – nomazgāt, nomizot, sagriezt gabaliņos un sasaldēt vai arī sterilās burciņās pārliet ar novārītu, atdzesētu ūdeni un aizvākot un glabāt vēsumā. Pēdējais variants labāk der plātsmaižu cepšanai, bet ķīseļiem vai debesmannai der abi.

“Caunīšu” saldskābmaize

 

Satiec savu meistaru

Ja rudzu ierauga formas maizes recepte un cepšanas prasme pie manis atnāca viegli (par ko paldies Mārcim Bendikam!), tad ar saldskābmaizi nonācu ilgstošos radošos meklējumos. Lieta tāda, ka recepšu ir daudz, tās katrā avotā atšķiras. Pētīju grāmatas, dāvanā saņemtas Ulmaņlaiku receptes, internetu, bija arī zvans draugam. Kādu citu reizi uzrakstīšu, kā man veicās, ar kādām grūtībām sastapos un kādus risinājumus atradu, līdz nonācu pie kaut cik apmierinoša rezultāta. Tomēr likās, ka jābūt labāk, ka vēl nav īsti un pareizi. Lasīt vairāk.

© 2010 Garšīgā Latvija. Visas tiesības aizsargātas