Ķirbju maize

VO_3090050

Ķirbju maizes pirmais valdzinošais iespaids rodas no saulaini dzeltenās krāsas. Jau sen gribējām tādu izcept. Laimīgā kārtā sakrita laiks, kad no Barkānu ģimenes mūsmājās ievēlās milzu ķirbja puse un ieradās Latvijas Mediju iedāvinātā tematiskā avīze ar daudz un dažādām maizes receptēm, arī Gunas Ķiberes ķirbju maizei. Žurnālā publicētās receptes sastāvdaļu daudzumu izdalījām ar divi – pirmajā reizē cilvēks nevar būt pārliecināts par sagaidāmo veikumu. Maize mums tomēr ir svēta – ja nevienam mājās negaršotu, ko tad? Roka neceltos to mest laukā. Bažas šoreiz bija veltīgas – maizei bija ļoti patīkama struktūra, garša bija labāka nekā vienkārši kviešu miltu baltmaizei. Turklāt tās uzturvērtībai pievienojās visi ķirbī mītošie labumi.

No oriģinālās receptes atšķirīgais: mēs nelikām klāt rozīnes, jo maizi vedām uz ballīti – gribējām, lai tā būtu diezgan neitrāla un saderētu ar dažādiem ēdieniem. Runājot par dažādām piedevām, ikvienam ir iespēja rīkoties pēc savas garšas – ja patīk, mīklai var pievienot šķipsnu rozmarīna, kardamona, ķimeņu, kapātu riekstu, ogu sukāžu vai saulespuķu sēklu, kas nu kuram tīk.

Mēs mīklai pievienojām pāris ēdamkarotes skāba krējuma (der arī kefīrs vai jogurts) un pavisam nedaudz silta, nevārīta ūdens. Mūsu pieredze rāda, ka tie uzlabo mīklas rūgšanu. Maizei pārkaisījām sēkliņas. Lai tās labāk pieliptu, klaipiņus pārziedām ar olas dzeltenumu.

Interesanti ir ar raugu. Jo ilgāk var atļauties mīklu raudzēt, jo mazāk rauga vajag pievienot. Tad var mīklu sākumā raudzēt ledusskapī. Tā kā mums šoreiz bija jārīkojas ātri, pielikām 20 g rauga (pēc oriģinālās receptes 15 g). Un mīklu raudzējām siltumā. Solāmies drīz publicēt kādu rakstu par auksto mīklas raudzēšanas metodi, kas mūsmājās pēdējo gadu laikā ir ļoti iecienīta vairāku iemeslu dēļ.

VO_3090029

Paldies Barkānu ģimenei par ķirbi! Paldies Evijai Veidei un Latvijas Medijiem par Maizes avīzi! Iesakām to iegādāties visiem, kuri paši cep maizi vai vēl tikai sapņo piepildīt māju ar burvīgo smaržu, kas rodas cepšanas laikā, un izveidot tieši savu ideālo maizes recepti. Daudz interesantas pieredzes, padomu, recepšu, stāstu par dažādām krāsnīm, bezglutēna maizi, piedevām mīklai – kopumā ļoti iedvesmojošs izdevums. Iesakām to visiem, kuri meklē, kā pašam mājās izaudzēt ieraugu. Lai izdodas!

http://veikals.la.lv/shop/product/667

http://www.gunasmaize.lv/maizes-receptes/

Meteņu maizītes jeb kūkas. Gavēņa kūkas. Štopkūkas

 

Metenu_kuka_VO_2110009

Meteņu kūkas jeb maizītes cep no rauga mīklas un pilda ar putotu saldo krējumu. Tās cep dažādās Ziemeļeiropas valstīs laikā starp Ziemassvētkiem un Lieldienām, bet pilnīgi noteikti nedēļā, kad sākas gavēnis pirms Lieldienām (šogad 5. martā). Dažviet maizītes bagātina ar mandelēm, marcipānu, kardamonu vai ievārījumu, virsiņu pārkaisa ar pūdercukuru, kapātām mandelēm, mandeļu skaidiņām vai drumstalām. Latvijā piecdesmit padomju gados šīs maizītes ir piemirstas, tā kā reliģisko svētku vietā mums bija jāsvin pavisam citi svētki. Palūkojām, ko par meteņu kūkām rakstīja senos preses izdevumos LNDB krājumā. Pirmskara Latvijas laikā tās ir cepuši un ēduši, tradīcija turpinājusies trimdas latviešu saietos attiecīgajos gada mēnešos. Lasīt vairāk.

Nēģi

 

Ceptu nēģu gatavošana

Nēģi ir apaļmutnieki, tiem nav mugurkaula, nav asaku, toties ir horda, skrimšļi un trešā acs. Šādi tie ir dzīvojuši miljoniem gadu, pat vēl pirms dinozauriem. Vai tie ir vai nav zivis? No kā tie pārtiek? Kā vairojas? Kāpēc tos sauc par akmeņu sūkātājiem? To visu var izlasīt interesantā rakstā Vides Vēstīs.

Mēs vairāk pievērsīsimies tam, ka nēģi ir latviešu tradicionālās virtuves nozīmīga lappuse, delikatese un lepnums. Carnikavas nēģi kopš 2015. gada ieguvuši īpašo Eiropas Savienības (ES) aizsardzību – iekļauti ES aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā (AĢIN).

Upes nēģi Latvijā dzīvo upju lejtecēs, Gaujā, arī Daugavā, Salacgrīvā, Ventā un citās. To ķeršanas laiks un liegums dažādās upēs atšķiras. Lasīt vairāk.

Pieci sivēna ēdieni vienā katlā

 

Cukgala

Recepti piedāvā Emīlija Trankale, Berģi, Rīga.

 

Emīliju Trankali, kura 2017. gadā nosvinēja simto dzimšanas dienu, satiku Doma laukuma Zāļu tirgus pašā viducī, kur viņa vēlīgi vēroja, kā ģimene pārdod pašceptās piparkūkas. Jaunībā Emīlija mācījusies Zaļenieku mājturības skolā, vēlāk gatavojusi ēdienus gan mājiniekiem, gan godiem. Kļuvusi pazīstama ar savām brīnumaini gardajām piparkūkām, kuras cepusi Brīvdabas muzeja amatnieku tirgum kopš septiņdesmitajiem gadiem, un ģimene to turpina darīt joprojām. Slavenajā Brīvdabas muzeja amatnieku tirgū to vietu, kur tirgo piparkūkas, tā arī sauc – Emīlijas lejiņa. Pagājušajā vasarā Emīlija devās mūžībā. Bet piparkūku cepšanu turpina viņas ģimene. Lasīt vairāk.

Rozā rasols ar siļķi un bietēm

 

Rasols

Pirmās brīvvalsts laikā bieži svētku galdā bija rozā krāsas rasols, kuram pievienoja mazsālītu siļķīti. Ļoti līdzīgus salātus mūsu dienās gatavo somi ar nosaukumu rossoli, ko viņi uzskata par savu nacionālo ēdienu. Mūsu ģimenē šo ēdienu gatavojam īpaši opītim, jo viņam tādu gatavoja viņa mamma, tās ir viņa bērnības atmiņas. Receptē nelietoja majonēzi, bet tikai labu, biezu skābo krējumu. Bija laiki, kad mūsu radu saimē viesībām biežāk izvēlējās gatavot “balto” rasolu un “siļķi kažokā”. Bet pēdējā laikā ievērojām, ka opim pagatavotā rozā rasola bļoda tukšojas lielā ātrumā, tāpēc katru nākamo reizi rozā rasola bļodas izmērs pieaug arvien lielāks.

Latvijā šis gardais svētku ēdiens ir nedaudz piemirsts, tāpēc publicējam recepti, lai to atkal celtu godā!

Recepti drukātā veidā var atrast Latvijas Mediju izdevumā “Latvijas novadu tradicionālie ēdieni”, veikalā Dzirnavu iela 21 Rīgā vai e-veikalā.

Priecīgus svētkus!

Cēsu kliņģeris

 

Klingeris_VO_4170499

Kliņģeri galdā ceļam nopietnu svinību gadījumos, tas ir cieņā visā Latvijā. Pirms godiem vienmēr notiek spriešana – ko labāk izvēlēties – torti vai kliņģeri? Kliņģeris ir labāks visos gadījumos, kad piedalās daudz cilvēku, bet cienāšana nenotiek pie galda. Piemēram, jubilejās darba kolektīvos, izlaidumos, skolu un klašu pasākumos. Bet māksliniece Ērika Māldere atceras viņas vecmāmiņas Vilmas Gulbes padomu: kliņģeris ar smukiem caurumiem jānes raudzībās, ja piedzimusi meitene – nedrīkst nest kūku, jo tad paliks vecās meitās kā tāda kūka.

Kliņģeris mūsu tradīcijās ienācis no baltvāciešiem, no muižu virtuvēm. Labu kliņģeri cep ar drumstalām, rozīnēm un kanēli. Mīklai dzeltenumam var piejaukt safrānu vai olu dzeltenumus. No garšvielām – vaniļu un kardamonu. Salīdzinoši nesen ienākusi mode kliņģeri rotāt ar augļu kompozīcijām, ko pārklāja ar želeju. Vēl viens variants ir pildīt saldo kliņģeri ar vārīto krēmu, žāvētiem augļiem un marmelādes gabaliņiem. Iecienīti ir arī sāļie kliņģeri.

Bieži kliņģeri vēlamies galdā redzēt dzimšanas dienās. Reiz mūsu portālā kliņģera recepti bija atradusi kāda sieviete, kura interneta sarunu forumā jautāja pēc padoma, kā viņa savam 5 gadus vecajam dēlam pati to varētu izcept dzimšanas dienas svinībām. Kāda no māmiņām brīdināja, ka izcept kliņģeri nav joka lieta, ir liels risks, ka pirmajā reizē tas var neizdoties, un tad būs sabojāti svētki. Jā, atbildēja puisēna mamma, es labprāt pasūtītu gatavu kliņģeri, bet es dzīvoju Šrilankā un šeit tas nav iespējams. Tā nu viņa apņēmības pilna ķērās pie darba, un mums bija prieks lasīt, ka viņai viss ir ļoti labi izdevies. Šis stāsts un citi līdzīgi vedina domāt par to, cik dziļi mūsos ir iekodētas tradīcijas, jo pīrāgu, kliņģeru un citas svētku cepumu receptes meklē cilvēki no visām pasaules malām. Cenšas izcept pīrāgus un kliņģerus Amerikā, Brazīlijā, Austrālijā un citās tālās zemēs. Kas zina, kurš bijis pirmais cilvēks pasaulē, kurš izcepis kliņģeri, sens stāsts saglabājies par kādu itāļu mūku, kurš vēlējies apbalvot bērnus par kristīgo tekstu mācīšanos no galvas. Viņš izcepis kliņģerīšus, lai iepriecinātu par centību, tāpēc šiem saldumiem vajadzēja atainot lūgšanā saliktas rokas, tā arī esot radusies tradicionālā kliņģera forma.

Šoreiz kliņģera cepšanu varējām mācīties no profesionālas konditores Rutas Batņas, kura ciemojās pie meitas Evitas Smilgas, konditores nu jau otrajā paaudzē. Ruta agrāk cepusi kārumus Raunā, ilgu gadu garumā, kopš 1970. gada. Šobrīd aktīvās darba gaitas piebremzējusi, bet neliedz padomu jaunajiem speciālistiem. Ruta ar pateicību atceras jaunību un savus pirmos meistarus Ilmāru un Ligitu Ozoliņus, no kuriem pati savulaik mācījusies. Tagad Ruta nodod savas zināšanas meitai Evitai Smilgai, kura šobrīd dzīvo Cēsīs un savās mājās cep kūkas un tortes pēc pasūtījumiem.

Evita pagājušajā vasarā piedalījās un guva pirmo godalgu Zaubes Savvaļas garšu festivālā, mājas toršu konkursā. Viņai patīk cept kūkas no dažādām dabīgām izejvielām, izmantot īstu sviestu, vislabāk no Straupes, Latvijas dzērveņu, ābolu vai rabarberu ievārījumus, kurus mēdz radoši kombinēt savā starpā, lai iegūtu vajadzīgos garšu salikumus. Fotogrāfijās redzamas abu divu, mammas un meitas rokas, kuras kopīgi darbojas, lai taptu lielais un skaistais kliņģeris. Brīži, kad viena paaudze otrai nodod savas zināšanas, ir svētīgi.

Receptes sastāvdaļas ir dotas lielam kliņģerim, kādu var izcept tikai lielā, profesionālā cepeškrāsnī. Ja vēlaties cept kliņģeri mājās, izdaliet sastāvdaļas ar divi.

 

Recepti drukātā veidā var atrast Latvijas Mediju izdevumā “Latvijas novadu tradicionālie ēdieni”, veikalā Dzirnavu iela 21 Rīgā vai e-veikalā.

Priecīgus svētkus!

Aulejas kļockas

 

Klockas_VO_250275

Kļockas ir godu ēdiens, ar ko Latgalē pabeidz godu mielastus. Tas ir tradicionāls vietējais saldēdiens, ko visi gaida ar labpatiku. Kļockas ir rauga mīklas biezpiena pīrādziņi. Agrāk tos gatavoja jau kādu dienu pirms godiem, lai galvenajā svētku dienā tos atliktu tikai uzsildīt. Īsti labas kļockas var pagatavot tikai no stingri nospiesta, sausa, bet mīksta lauku biezpiena.

Kļockas ir svarīgi iztvaicēt – var tvaicēt sietā, jauno modeļu cepeškrāsnīs mēdz būt arī speciāls tvaicēšanas režīms. Var lietot caurduri, ko uzliek virs katla ar vārošu ūdeni. Ļoti labas kļockas izdodas multivāres katlā tvaicēšanas režīmā. Kad tās iztvaicējušās mīkstas, pārlej ar siltu kausēta sviesta un krējuma mērci.

Ēd ar rokām, kuras apslauka blakus sēdošā mīļākā kaimiņa žaketē. Ja kādam pēc ēdienreizes ir pavisam tīra žakete, tas neesot visai labs cilvēks.

Fotogrāfija uzņemta viesu namā “Lejasmalas”, Aulejas pagastā. Paldies viesu nama īpašniecei Annai Ļaksai un saimniecei Sandrai Vaišlei!

 

Recepti drukātā veidā var atrast Latvijas Mediju izdevumā “Latvijas novadu tradicionālie ēdieni”, veikalā Dzirnavu iela 21 Rīgā vai e-veikalā.

Priecīgus svētkus!

Groziņkūka ar biezpiena krēmu

 

Grozini_ar_meza_zemenem_VO_7060012

Par godu Latvijas 100. dzimšanas dienai publicējam receptes no visiem novadiem. Zemgalē godos bieži pasniedz groziņkūkas – tās ir ērti apēst, vienkārši turot rokās. Tām ir bezgalīgi daudz variantu – ar ievārījumu, svaigām vai saldētām un atlaidinātām ogām, svaigu vai žāvētu augļu gabaliņiem, šokolādes un cepumu masu pirmajā pildījuma kārtā. Rotāšanai var izmantot gan vārīto krēmu, gan uzputotu saldo krējumu, gan zefīra masu vai kādu kārdinošu variāciju no vārīta kondensētā piena. Rotājumu variāciju arī ir daudz bez gala – ar ogām, augļu gabaliņiem un želeju, riekstiem, škokolādes dekoriem, karameles stīdziņām – cik nu kuram fantāzijas, rocības un laika.

Ja pirms svētkiem ir daudz citu darbu vai ja mājās nav cepeškrāsns, var arī izlīdzēties ar gataviem, veikalos nopērkamiem labas kvalitātes smilšu mīklas groziņiem, kurus atliek tikai sapildīt.

Uz Latvijas 100. dzimšanas dienu iedvesmai piedāvājam groziņus, kas pildīti ar biezpiena masu un rotāti ar ogām. Ja jums saldētavā nav meža zemenīšu, droši lietojat 18. novembrī tik tradicionālās dzērvenes.

Recepti drukātā veidā var atrast Latvijas Mediju izdevumā “Latvijas novadu tradicionālie ēdieni”, veikalā Dzirnavu iela 21 Rīgā vai e-veikalā.

Priecīgus svētkus!

Sklandrauši

 

Sklandrausis

Sklandrausis, dižrausis, žograusis. Sklandrouš kurzemniekiem, sūr kakūd lībiešiem. No neraudzētas rudzu rupja maluma miltu mīklas veidots aplis ar uzceltām maliņām, kurā ir kartupeļu biezeņa un vārītu burkānu pildījums, pārklāts ar skāba krējuma un cukura virsiņu. Oranžs, apaļš kā saule, tāpēc tik labi iederas gadskārtu svētkos, īpaši rudenī un ziemā, bet vēstures avotos atrodamas ziņas, ka cepts arī Lieldienu svētku galdam. Saulgriežu mielastā sklandrausis simbolizē saules enerģiju. Formas un krāsas ziņā viens no skaistākajiem latviešu ēdieniem, turklāt ar ļoti senu vēsturi. Agrāk raušus cepuši ugunskura oglēs, tāpēc bija svarīgi izveidot augsto žodziņu, lai pildījums, ko senāk taisīja tikai no burkāniem, neaizplūstu ugunī. Kartupeļu masu raušu pildījumam sāka lietot tikai 19. gadsimtā, kad zemnieki bija pieņēmuši un iecienījuši jaunās, no Dienvidamerikas atceļojušās saknes, bez kurām šodien latviešu virtuvi nevaram iedomāties.

Gadu gaitā ir nācies pagaršot daudz dažādu sklandraušu. Lai gan tie izskatās līdzīgi, garšas ziņā tie ir ļoti atšķirīgi. Kāpēc tā, devāmies skaidrot pie Mareka Reķa.

Mareku Reķi ikdienā var sastapt “Suitu maizē”, paša izveidotā ceptuvē, A. Čaka ielā 92. Smaržas, kas virmo no karstajām krāsnīm, ir reibinošas. Rudzi, kvieši, kanēlis, mazliet izkusis cukurs. Tā smaržo apsolījums par siltu labsajūtu un spēku.

Šeit cep rudzu un kviešu formas maizi ar sēklām, tradicionālo suitu saldskābmaizi lielos, apaļos kukuļos, un, protams, sklandraušus. Mareka ceļš līdz maizes cepšanai nav gluži vienkāršs. Pēc izglītības finansists, pastrādājis bankā, viņš sapratis, ka tas nav viņa lauciņš. Tad vairākus gadus strādājis ar nekustamajiem īpašumiem. Līdz krīzei. Kā daudziem, atkal bija jāmeklē cits darbs. Tā Mareks nolēmis veidot pats savu uzņēmumu, cept suitu gardo maizi un raušus. Receptes ir no viņa ģimenes, no mammas Rutas Sokolovskas, kura cep maizi un sklandraušus Alsungā. “Suitu maizes” ceptuvē varam piedzīvot, ko nozīmē no paaudzes paaudzē nodotās zināšanas.

Par sklandraušiem Mareks teic, ka droši vien šī rudzu un dārzeņu savienība, visticamāk, savulaik radusies tāpēc, ka tie bijuši produkti, kas vienmēr atrodami ikvienā Kurzemnieku lauku saimniecībā. Laikam ejot un turībai augot, sastāvdaļām pievienojies krējums, ķimenes, olas, manna, cukurs un kanēlis. Sklandrauši dažādiem cepējiem garšas ziņā tiešām atšķiras. Sava nozīme paša meistara rokrakstam, bet jāņem vērā arī tas, ka rauši cepti no dabīgām izejvielām.

Mēs parasti nebrīnāmies par to, ka smalki vīni var atšķirties dažādu sezonu vīnogu ražas īpatnību dēļ, bet pagaidām nespējam šo zināšanu sasaistīt ar mūsu pašu lauku labumiem. Jo dabīgāki produkti, jo lielākas iespējas, ka tie mazliet atšķirsies. Piemēram, rudzu milti atšķirsies pēc labības šķirnēm, augšanas apstākļiem, graudu apstrādes īpatnībām. Arī burkānu šķirnes garšas ziņā viena no otras ļoti atšķiras. Vieni burkāni ir saldāki un sulīgāki, citi – kokaināki un sausāki. Skābais krējums, ko pārsmērē pār rausi, arī var būt treknāks vai skābāks. Tāpat ķimeņu sēklas – Latvijā augušajām, nesen novāktajām vienmēr būs izteiktāks aromāts nekā tām, kas ilgi ceļojušas un noliktavās gulējušas. Tāpēc cieņa tiem meistariem, kuri izpēta savu piegādātāju produkciju, atrod īstos un spēj noturēt nemainīgu kvalitāti. Cik reižu nācies ēst Rutas Sokolovskas un Mareka Reķa sklandraušus, tie vienmēr ir izcili. Ar plānu jo plānu pamatiņu un žodziņu, kas ir ļoti svarīgi, lai rausis būtu ne tikai gards, bet arī viegli nokožams. Un perfektām sulīgā pildījuma proporcijām.

“Suitu maizē” cep vēl divu veidu raušus – ar rīvētiem āboliem, biezpienu un kanēli, un tad vēl tādus pikantākus, sāļos, ar kūpinātu gaļu, sieru un marinētiem gurķīšiem. Tie pēdējie esot tādi, ko mednieki varot ņemt līdzi uz mežu un uzkost, kad pienāk īstais brīdis.

Kurzemnieki var lepoties ar to, ka sklandrausis ir pirmais Latvijas nacionālais ēdiens, kuru 2013. gada 11. oktobrī Eiropas komisija ir reģistrējusi kā produktu ar garantētām tradicionālām īpatnībām (2013.gada 11.oktobrī tika pieņemta EK REGULA (ES) Nr. 978/2013, ar ko ieraksta nosaukumu Garantēto tradicionālo īpatnību reģistrā – Sklandrausis, GTĪ).

Lai to panāktu, bija jāiziet sarežģīts birokrātijas ceļš. Ar apņēmību un pārliecību 2011. gadā to uzsāka Dženeta Marinska, kura pati cēlusies no lībiešiem, jo sklandrausis ir arī lībiešu tradicionālais ēdiens.

Runājot par Eiropas komisijas noteikumiem, produktus var reģistrēt, aprakstot pamatīpašības, kuras nedrīkst mainīt, ja vēlies savu produktu saukt tādā vārdā un piedāvāt tūristiem vai tirdzniecībā. Bet ir pieļaujami uzlabojumi, nelieli papildinājumi pēc garšas un iedvesmas, kas nepārmāc pašu pamata recepti. To, kas ir stingri noteiktais pamatsastāvs, un ko var papildināt, ir svarīgi pareizi saskaņot pie reģistrācijas, lai vēlāk pašiem būtu brīvākas iespējas veco, labo recepšu jauniem garšu salikumiem. Eiropas komisijas reģistrā vēl iekļauts Jāņu siers un salinātā rudzu rupjmaize (GTĪ), lielie pelēkie zirņi (ACVN) un Carnikavas nēģi (AĢIN) un Baltais sviests. Vairāk informācijas par šo produktu reģistriem var atrast Zemkopības ministrijas mājas lapā.

Sklandrauši ir populāri tūrisma nozarē – interesenti var pieteikties uz meistarklasēm Kurzemē, paši pamēģināt savām rokām samīcīt rupjo rudzu miltu mīklu, izrullēt pamatni, uzcelt rauša maliņas, sapildīt sulīgos pildījumus, un galu beigās nogaršot tikko izcepto, silto žograusi. Pašu rokām darinātai mantai ir pavisam cita garša.

Šeit būs Eiropā reģistrētā, īstā sklandrauša recepte!

 

Recepti drukātā veidā var atrast Latvijas Mediju izdevumā “Latvijas novadu tradicionālie ēdieni”, veikalā Dzirnavu iela 21 Rīgā vai e-veikalā.

Priecīgus svētkus!

 

Cukīni zupa ar muskatziedu

 

Cukini zupa

Veltīta Mildai Ošiņai

 

Cukīni zupa ar muskatziedu ir ļoti maiga un aromātiska. Kad pagājušajā vasarā pēc senas pavārgrāmatas gatavojām receptes Zaubes savvaļas kulinārajam festivālam, starp sastāvdaļām bija minēts “mušatenblūm”, latviski – muskatzieds. Līdz šim bijām lietojuši tikai smalki rīvētu muskatriekstu, kas ir ņiprs, ar to nedrīkst pārspīlēt. Mums nebija ne jausmas, kā garšo ēdiens, kam pievienots tā zieds.

Ciemojoties veikaliņā manasgarsas.lv, varen nopriecājāmies, ka šādus ziedus varam nopirkt. Tie ir ļoti skaisti! Un smarža ir eksotiska – protams, nedaudz atgādina muskatriekstu, tomēr daudz maigāka un vienlaicīgi intensīva. Mazliet atgādina augļainu, ļoti gatavu plūmju smaržu. Izmēģinot ziedu lietot dažādos veidos, secinājām, ka labāk to pievienot pašā vārīšanas sākumā, lai kārtīgi ievelkas. Ja to pieliek pašās gatavošanas beigās, īstais aromāts parādās ēdiena pārpalikumā. Ar tā piedevu pašu parastāko dārzeņu zupu var pārvērst smalkā “špeizē”, kā teiktu mūsu radi no vācu puses.

Zupai var pēc vēlēšanās pievienot arī citus dārzeņus, kas nu kuram garšo, kas dārzā izaudzis vai ledusskapī atradies. Mums šoreiz katlā iekrita vēl smuks brokoļa gabals. Gatavajai zupiņai var pārkaisīt sēkliņas (mums šoreiz bija sezams) un klāt piekost ceptus siera grauzdiņus.

 

Paldies Laurai par cukīni!

 

© 2010 Garšīgā Latvija. Visas tiesības aizsargātas