Lapu reņģes

Maija delikatese ir lapu reņģes. Mana vecmamma tās sacepa krietnu bļodu, skaistas, brūnas, ar kraukšķīgām astītēm, ko bērni parasti nočiepa, tikko reņģes noņemtas no pannas. Klāt vecmamma pasniedza vārītus kartupeļus un zaļos lapu salātus ar gurķiem, redīsiem, lokiem, dillēm, kefīru un skābo krējumu. Ja šo ēdienu ēd katru gadu maijā, tas, līdzīgi kā citi tradicionālie sezonu ēdieni, rada ļoti skaidru gadalaika izjūtu. Putni dzied, lapas plaukst, galdā – reņģes ar salātiem, un tu zini, ka pavasaris ir klāt.

Ja reņģes saceptas tā pavairāk un paliek pāri atdzisušas, tās var aši pārvērst jaunā ēdienā, ko ēst pie maizītes. Viens variants – sagriezt svaigus sīpolus, iemarinēt (ūdens+etiķis+drusku cukurs un sāls), pārliet pār zivtiņām, paturēt ledusskapī zem slodziņa līdz nākamajai dienai, lai ievelkas.

Vai arī sacept uz pannas sīpolu ripiņas, sarīvētu burkānu, tomātu mērci, kādu karoti etiķa, sāli un cukuru, tad notīrīt reņģītes no asakām un izkarsēt kopā ar mērci. Ēd atdzesētu ar maizīti.

Biezpiena klimpas

Veltījums Zemgaļu zeltenei

Reizēm, tīrot ledusskapi, atrodas kāda tumšā kaktiņā noslēpusies biezpiena paciņa, kuras svaigums rada šaubas. Neder pavisam saskābis vai pagalam sapelējis biezpiens, bet tāds, ko akurāt svaigā veidā vairs nevar baudīt. Tad to var nolietot, iejaucot plācenīšos, piecepot kartupeļiem vai vārot biezpiena klimpas.

Šis ēdiens labi garšo siltās brokastīs vai vakariņās. Pie klimpām var izmēģināt dažādas piedevas, mūsu ģimene vislabprātāk biezpiena klimpām pievieno skābo krējumu, cukuru un kanēli. Vai arī skābu krējumu un kādu garšīgu zaptīti.

Receptē norādītās sastāvdaļas nav stingri noteiktas. Biezpiens mēdz atšķirties no reizes uz reizi – skābāks, sausāks, mīkstāks, graudaināks… tāpēc miltus un cukuru jāpievieno pēc izjūtas. Biezpiena garšu un struktūru labāk jūt, ja miltu mazāk. Sākumā pievieno daļu miltu un mēģina vārīt. Ja klimpas jūk laukā, pievieno vēl nedaudz miltu.

No minētā biezpiena daudzuma sanāks brokastis diviem – trim ēdājiem.

Kāpostu tīteņi jeb “golubci”

Kāpostu tīteņus gatavo un pazīst kā savas tautas iecienītu recepti daudzas pasaules tautas, ieskaitot latviešus. Receptēs atšķiras pildījums – tam pievieno gan rīsus, gan dažādus dārzeņus un sēnes, mērces ir gan ar, gan bez tomātu piedevas, ar krējumu vai jogurtu, variējot dažādas garšvielas. Mūsu mājās gatavojam gadu desmitiem iecienīto recepti.

Kāpostu tīteņi prasa laiku un pacietību. Ieguldītais laiks atmaksājas, jo uz plīts atrodams pilns lielais katls ar garšīgu ēdienu, kura būs gana vai nu kuplam ēdāju skaitam, vai ilgam laikam. Cilvēki, kam kāpostu tīteņi garšo, var tos ēst uzsildītus vairākas dienas pēc kārtas ar lielu labpatiku un bez apnikuma.

Mūsu ģimenē šis ēdiens saistās ar maniem vīra vecākiem Ellu un Ilju Sondoriem. Interesanti, ka dzimšanas diena bija iegadījusies abiem vienā dienā – 2. augustā. Tā kā viņu trīs dēlu ģimenes nāca ciemos ar mazbērniem un mazmazbērniem, bija vajadzīgs kāds cienasta ēdiens pamatīgos daudzumos, lai pietiktu visiem. Augustā kāpostgalvas ja bija pietiekami sabriedušas, lapas tām – lielas un daudz, tā šis ēdiens dzimšanas dienas galdā kļuva par tradīciju daudzu gadu garumā. Nu jau vīra vecāki ir aizsaulē, bet, kad pienāk augusts un kādā no mūsu ģimenes virtuvēm burbuļo liels grāpis ar tīteņiem, mēs vienmēr atceramies par viņiem un šo jauko tradīciju.

Ja gadās, ka laika maz, bet ļoti gribas tīteņus, var ātri uzmeistarot slinko variantu (sk. nākamo recepti).

Slinkie tīteņi

Kad nav laika gatavot īstos kāpostu tīteņus, izlīdzamies ar slinko variantu. Tie nudien ir tikpat garšīgi, vienīgi izskata ziņā nevar sacensties ar saviem čaklajiem brāļiem tīteņiem. Tāpēc šo ēdienu vislabāk ēst savu tuvāko cilvēku lokā, tas nederēs svētku galdam. Bet ikdienas steigā lielisks risinājums gan ātrām pusdienām, gan vakariņām.

Mums garšo kopā ar kartupeļiem un marinētiem gurķīšiem.

Precīzas sastāvdaļu proporcijas nav svarīgas. Katru reizi var gatavot mazliet atšķirīgi, bet noteikti būs garšīgi.

Kefīra un citronu krēms ar vaniļas mērci

Maruta Raude ir porcelāna māksliniece, radoša it visā, ko dara. Mums bijusi tā laime fotografēt ēdienus Marutas darinātajos traukos žurnālam “Pie GALDA!”, katrs no tiem ir īsts mākslas darbs. No tādiem ēdot un dzerot, garša ir tiešām atšķirīga un sajūta – īpaša. Kad trauki tukši, tie priecē acis un dvēseli ar savām formām, krāsām un grafiku.

Šī saldā ēdiena pamatrecepte nākusi no Marutas tantes Varakļānos. Recepte ir ļoti vienkārša, deserts ir viegls, krēma skābenums labi sader ar vaniļas mērces saldumu. Krēma pagatavošanai tiek izmantoti gan olu baltumi, gan dzeltenumi, kas nav mazsvarīgi taupīgām saimniecēm. Maruta recepti uzlabojusi, pievienojot augļus un ogas skaistumam. Šoreiz krēms tika rotāts ar kompota persiku pusītēm un saldētām meža zemenītēm. Dekorus var mainīt, atkarībā no sezonas un pieejamajiem produktiem.

Marutai virtuvē ļoti palīdzēja viņas dzīves biedrs Alfs.

Garšīga mērce Lieldienu olām

Šo mērci Znotiņu ģimenē gatavo Lieldienās, recepte aizgūta no Ilzes mammas recepšu klades. Mamma to pierakstījusi septiņdesmitajos gados apmeklētos kulinārijas kursos ar nosaukumu Bulgāru mērce.
Tā Znotiņu ģimenē atzīta par garšīgāko piedevu vārītām olām. Tā kā nav lielākas vārīto olu ēšanas visa gada laikā kā Lieldienās, tad Ilze par šo mērci saka, ka tai ir Lieldienu garša.

Īpašu, pikantu garšu piedod seleriju sakne. Ilze uzskata, ka svarīgi seleriju rīvēt ar rokām. Ja nav laika, var izmantot virtuves kombainu vai sulu spiedi, bet jārēķinās, ka gan rīvējuma smalkums, gan garšas īpašības būs atšķirīgas.
Šoreiz Ilze salīdzināja šai receptē divas dažādas majonēzes – Franča Provansas majonēzi un Iļģuciema Klasisko majonēzi. Mēs pārliecinājāmies, ka abas majonēzes ir vienlīdz garšīgas, nevienu no tām nevar izcelt kā daudz labāku par otru. Majonēzes un kečupa proporcijas var mainīt pēc patikšanas – jo vairāk kečupa, jo sārtāka un skābenāka būs mērce.

Klāt labi garšoja divu veidu maizes: ciabata maize ar valriekstiem un ar tomātiem un baziliku. Ja olas beidzas ātrāk kā mērce, to var burciņā ledusskapī uzglabāt vairākas dienas

Maiga pavasara saulrieta gaisma spēlējās svaigu bērza sulu glāzēs (paldies Ivetai no Vidiem par sulām!). Un paldies Znotiņiem par mērci!

Lieldienu olu krāsošana Pārdaugavā

Lieldienu olas mūsu mājās tradicionāli krāsojam dabīgajos materiālos, lai var droši ēst arī tad, ja čaumala vārot ieplīsusi. Sīpolu mizas tiek ņemtas par pamatu katru gadu, tās sākam krāt kopš Ziemassvētkiem lielā stikla traukā. Tas piederas pie ikgadēja savdabīga rituāla – sīpolu virtene plok, mizu trauks pildās. Kad tas ir pilns, pavasaris ir klāt.

Krāšņi, ja Lieldienas iegadās vēlākā pavasarī, kad daba piedāvā visādus sīkus zaļumus, lapiņas, puķītes, ko pietīt daudzveidīgai krāsošanai. Ja dārzā un mežā vēl sniegs, jāizlīdzas ar veikalā atrodamiem zaļumiem, izplaucētiem zariem (tos gan jāatceras ienest siltumā kādu nedēļu vai divas iepriekš) vai dažādiem kaltētiem augiem vai ziediem. Katru gadu izmēģinām ko jaunu, un šogad interesantākais atradums ir kaltēti hortenziju ziedi. Mazliet paturēti karstā ūdenī, tie ļoti labi pielīp un veido izteiktus ziedu rakstus.

No iepriekšējiem gadiem esam iecienījuši krokusu ziediņus, ievu un bērzu lapiņas, putraimus, sīkās nūdeles un kurkumu. Visa apsiešanai un ietīšanai – diegus un marles saites gabalus.

Šogad krāsošanai izmēģinājām piecu veidu augu novārījumus – kumelītes, kliņģerītes ar kurkumu, gaiļpiešus, maltas mellenes, kam pievienotas saldētas un atlaidinātas upenes, un tradicionālās sīpolu mizas. Olu krāsošanai domātos ziedus un sīpolu mizas iepriekš uzvārījām katliņos un atdzesējām, lai krāsas ievelkas košas. Melleņu „krāsā” gan vārījām uzreiz. Krāsošanai izmantojām gan baltās olas, gan brūnās. Brūnās krāsojām sīpolu mizās un mellenēs, gaišās krāsas der tikai baltajām olām. Toties brūnās čaumalas šādā veidā iegūst izteikti piesātinātus un košus toņus.

Gaiļpiešu, kliņģerīšu un kumelīšu tējā olas nokrāsojās ļoti gaišas, pelēcīgi dzeltenīgas. Milda secināja, ka pašas par sevi tās nav izteiksmīgas, bet ļoti labi izskatās kopīgā traukā ar tumši krāsotajām olām. Lai jums raibas un priecīgas Lieldienas!

Lieldienu olas

Olas krāsoja Iveta Bendika, lauku māju „Vidi” saimniece.

Iveta dzīvo Valdemārpilī, Ārlavas pagastā, pamatīgā lauku mājā. Savās mājās uzņem viesus, organizē seminārus un dažādas sadzīves svinības, klāj kāzu un jubileju galdus. Viņas galdi klāti latviskiem ēdieniem, kuros izmantoti vietējie produkti, viss ir svaigs un ļoti garšīgs.

Iveta ir liela rokdarbniece, pati krāso dzijas ar dabīgām krāsām, pati ada skaistas un siltas lietas. Viņas radošās dotības izpaužas arī virtuvē. Lieldienām tuvojoties, kopā ar bērniem un mazbērniem tiek rīkota olu krāsošana ar dabīgiem materiāliem.

Šoreiz Iveta olas krāsojusi ar aroniju biezeni – rudenī sasaldētās ogas tagad tika sablendētas , un tintes krāsas biezenī tika guldītas krāsojamās olas. Rezultāts ir pārsteidzoši skaists, olas ir zilgani pelēcīgas, ar gandrīz kosmiski noslēpumainiem raibumiem. Šur un tur, kur pietīta kāda sīpolu miza, zilganie toņi mijas ar rūsganiem un zaļganiem. Rūsganās olas ir krāsotas ar sīpolu mizām, ar marlīti pietinot pētersīļus, koriandra sēklas, dilles un liellapu melno tēju. Citugad esot arī izmantoti sniegpulkstenīšu ziedi – zaļganais gredzentiņš baltā zieda viducī iekrāsojot skaistu josliņu.

Sīpolus olu krāsošanai Iveta loba, iegriežot ar nazi gar sānu abās sīpola pusēs un noņemot mizu kopā ar pirmo sīpola slāni. Pēc tam sīpola balto slāni no mizas izņem ārā, tā var iegūt lielu, nesaplīsušu mizu, kuru pēc tam apliek olai.

Iveta olas atstāj krāsoties līdz nākamajam rītam, tā olas izdodas košākas. Melni violetās krāsas ola pat nav noskalota, izņemta no „zaftes” un tikai nožāvēta.

Ja vēlaties Kurzemes pusē apmeklēt jauku lauku viesu māju, organizēt pasākumus, svinēt svētkus vai, piemēram, krāsot olas, variet pieteikties pa tālruni 29107578.

http://www.viss.lv/?p=120586

Vārītā pasha

Sadarbībā ar žurnālu “Pie GALDA!”.

 

Kārinas virtuvē piektdienā pirms Lieldienām aizņemti visi plītsriņķi. Kādā no katliem burbuļo galerts, citā top zandarts marinādē, varbūt citā katliņā – pastēte, bet lielajā katlā noteikti sildās pasha.
Šī recepte Kārinai Pētersonei ir mantota no vīra vecmāmiņas Varvaras Auškāpas, dzimušas Šujevas. Vīra vectēvs Kārlis Auškāps, mācoties Tverā meža zinātnes, nolūkoja tur savu nākamo sievu, un Latvijā atgriezās abi kopā. Viņi uzaudzinājuši trīs bērnus, kuru ģimenes nu krietni sakuplojušas. No Krievijas vestā recepte katru gadu tiek gatavota uz Lieldienām un kopā ar citiem gardumiem baudīta ģimenes pulkā, kur kopā sanāk četras paaudzes. Kārina iesaka arī gatavošanā iesaistīt ģimenes locekļus, būs gan jautrāk, gan ātrāk!
Ja vēlaties izmēģināt šo recepti, pašiem vārot apelsīnu mizu sukādes, pashu jāsāk gatavot Lieldienu nedēļas trešdienā. Taupot laiku, var lietot arī veikalā nopērkamās citrusaugļu sukādes.

Kārina pashas gatavošanai vienmēr lietojusi pilnpiena biezpienu, ko vispirms sablendē. Šoreiz viņa izmēģināja jauno “Tukuma piena” biezpiena konditorejas masu un atzina to par ļoti piemērotu pashai. To nevajag blendēt , tā ir maiga un smalka, bez graudiņiem.

Pashas garša var atšķirties no reizes uz reizi atkarībā no pievienotajām garš­vielām, biezpiena konsistences un saimnieces garastāvokļa. Taču tā allaž būs bagātīgām garšām piesātināta svētku mielasta kulminācija.

Gaļas pankūkas jeb komm Morgen wieder!

Janīna Sondore šo recepti mantojusi no vīramātes Ellas Sondores.

Gaļas pankūkām mūsu tautā ir populārs otrs nosaukums vācu valodā „Komm Morgen Wieder”, kura izcelsme ir neskaidra. Interesanti, ka vācieši šāda nosaukuma ēdienu nepazīst. Jādomā, ka dīvainā kārtā tā to sauc tikai Latvijā. Aptaujājot draugus un radus, pagaidām visticamāko izskaidrojumu saņēmām no mūsu kaimiņa Mārtiņa Zandberga. Pēc viņa bērnības atmiņām, „nāc rīt atkal” šīs gaļas pankūkas sauktas tāpēc, ka pirmajā dienā ēsta gaļas zupa, bet no gaļas atgriezumiem, kas palikuši pēc zupas, nākamajai dienai ieplānots cept pildītās pankūkas.

Vai varbūt šis nosaukums ir radies tāpēc, ka pankūkas var sagatavot nākamajai dienai un tad tikai ātri apcept un ēst? Bet kāpēc vācu valodā? Ja kādam ir zināms vēl kāds skaidrojums, lūdzu, atrakstiet mums to!

Gaļas pankūkas ir diezgan darbietilpīgs ēdiens, bet garšīgs un sātīgs. Pie tam lēts. Bildēs redzamajām pankūkām Rimi veikalā nopirkām kilogramu teļa zupas kaulus, kas maksāja Ls 0,33. No šīs gaļas, kam pievienojām buljona dārzeņus un divas olas, izcepām 15 pankūkas. Kā jau iepriekš rakstījām, pankūkas var cept no pāri palikušas zupas gaļas. Derēs visādi atgriezumi, kas nav tik glīti, lai tos pasniegtu zupas šķīvī. Gatavās zupas gaļas pildījumam var iztikt tikai ar ceptiem sīpoliem, sāli un maltiem melnajiem pipariem, šis ir minimālais pildījuma sastāvs, kas garantē garšīgu rezultātu.