Maizes darbnīca

Annas Romanovskas rupjmaize

Ar šo rudzu rupjmaizes recepti dalās Anna Roamer, un tā nāca kā liels pārsteigums. Ar Annu pagājušā gadsimta astoņdesmitajos vienā laikā mācījos “lietišķajos” (Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā).

Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Viesu nams „Donas” atrodas Smiltenes pagastā, dažus kilometrus no Blomes. Tajā saimnieko Ilze Briede, divu dēlu mamma, pēc izglītības juriste, pēc sirds aicinājuma – īsta saimniece.

Saimniece kā roze, smuka, gudra, čakla un ar humoru. Pēc mazākā dēla piedzimšanas no Ādažiem pārcēlušies uz Blomi, nopirkuši izdemolētu vecu māju, jo jutuši, ka šeit var iekopt un izveidot savu sapņu viesu namu ar maizes ceptuvi.

Agrāk šai skaistajā mūra mājā bijis gan stallis, gan padomju laikā vietējā pagastveča Bērziņu Imanta dibināta maizes ceptuve. Tiem laikiem tas bijis drosmīgs lēmums – stāties pretī veikala negaršīgajam „ķieģelim” un sākt cept īstu latviešu rudzu  maizi, pēc kuras rinda stāvējusi līdz pat lielceļam. No tiem laikiem saglabājusies garā maizes lize, kas rotā svinību telpas sienu.

Pēc privatizācijas notikumi risinājušies gandrīz kā Kaķīša dzirnaviņu pasakā, un jāteic paldies Ilzei, ka nu visi „gaņģi” atkal griežas!

Ilzes virtuve ir atjaunota, mēģinot saglabāt vecos mūrus un sijas.

Kārtīgi, lieli galdi, galdauti ar tamborētām špicēm,

skaisti māla un porcelāna trauki.

Ilzei pie katra darba vēlas smukumu klāt, lai prieks acij un sirdij.

Viesiem šeit piedāvā izmēģināt roku rudzu maizes cepšanā. Katrs viesis var veidot savu kukulīti un uz kļavu lapām likt krāsnī cepties. Ilzei ir skaista maizes krāsns, speciāli mūrēta, kāda agrāk bijusi katrā Latvijas lauku mājā.

Abru palaimējies dabūt riktīgu, simtgadīgu. Tas maizei ir svarīgi, jo abra ir dzīva, pilna labajām baktērijām. To nemazgā, bet izkasa, apkaisa ar miltiem un atstāj vēsumā līdz nākamajai reizei.

Dienā, kad fotografējām, Ilze Briede uzņēma ciemiņus no Vācijas, kuriem vietējās pašvaldības pārstāvji šo  viesu namu rādīja kā novada lepnumu.

Dienas kārtībā vispirms bija stāsti par šī nama vēsturi, tad visi ķērās pie maizes kukulīšu veidošanas.
Kas ir pats svarīgākais, lai uzceptu garšīgu maizi? Ieraugs, sāls, milti – min vācieši. Kārtīga saimniece ir īstā atbilde!

Agrāk puiši par to piedomāja, lūkojot pēc labas sievas. Randiņos paslepšus aptaustījuši rokas, vai būs kur maizes mīkla pielipusi. Ja bijusi, tad meiteni varēja ņemt par sievu.

Katra saimniece maizi esot pati savā veidā „iekodējusi”, iemīcot tajā to, kas tajā brīdī bijis – gan labās, gan sliktās lietas – gan priekus, gan strīdus un kreņķus, tāpēc pirms maizes cepšanas bijis labi jānoskaņojas un visi asumi jānolīdzina, tad saime bijusi priecīga un vesela, jo ēdiens baro ne tikai miesīgi, bet arī garīgi.

Pirms gatavojas maizes mīcīšanai, vispirms izmazgā tīru virtuvi, uzsien baltu lakatu, sirdī un domās atstāj tikai labo, un tad ķeras pie darba.

Rudzu maizi mīca no ierauga, miltiem, ķimenēm un sāls. Saldums veidojas dabīgi, baktērijas, kas dzīvo abras sienās, palīdz maizei uzrūgt. Raugs nav vajadzīgs. Rudzu miltos ir apmēram 20 dažādu vitamīnu un rūgšanas procesā veidojas arī īpaši fermenti, kas ir tikai rupjmaizē. Tāpēc rupjmaize ir bagāta un stipra. Pēc zinātnieku pētījumiem, vitamīni, kas ir šādā maizē, ir 200 reižu stiprāki nekā aptiekā nopērkamie. Kad mīklu sāk gatavot, rudzu miltus applaucē un abrā sāk raudzēt. Otrā dienā jauc klāt vēl miltus, sāli un ķimenes un mīca, līdz mīkla sāk „bezdēt” (vācieši traki smejas), tad to vēl uzraudzē.

Tad kurina krāsni, līdz ir vajadzīgā temperatūra, ir ogles un nav zilo liesmiņu.

Nu var ķerties pie kukuļu taisīšanas (kā mums gāja, skatīt zemāk).

Labā slava par šo vietu iet no mutes mutē. Viesi, kuri šeit reiz ciemojušies, dalās labajos iespaidos ar draugiem un radiem, un tā atkal jauni viesi klāt. Ilze spriež, ka izstāstīt visas šīs izjūtas, ko viesi šeit gūst, nav iespējams. Tāpēc jābrauc un jāmēģina.

Pirms Ziemassvētkiem Maizes darbnīca pārtop Piparkūku darbnīcā. Sabrauc bērni, klausās par piparkūku rašanos un vēsturi, mīca mīklu un cep piparkūkas. Piparkūkas rotā ar sēklām, riekstiem un pat kaņepēm. Piparkūku darbnīcai jāpiesakās laicīgi, jo pieprasījums ir liels, un šajā vasaras laikā uz ziemu jau pieteikušies diezgan daudz gribētāju.

Liels paldies par garšīgajiem iespaidiem Ilzei, Mikum un Initai! Viņi darbojās kā labi ieeļļots pulkstenis, ātri, precīzi, saskanīgi un ļoti sirsnīgi!

 

Infomācija un kontakti:

Ilze Briede: mob. t. 26425426
„Donas”, Blomes pagasts, Smiltenes novads
Mājas lapa: http://maizesdarbnica.blogspot.com/
E–pasts: donas@inbox.lv

Soļi

Solis 1

No 3–4 kļavu lapām veido ligzdiņas. Kļavu lapu saldā sula piedod maizei labu garšu un pasargā no pelniem, jo maizes krāsnī kukulīšus liek tieši uz karstā klona.

Solis 2

Siltā ūdenī samitrina rokas.

Solis 3

Ņem no abras mīklu.

Solis 4

Glāstot (ne spaidot) veido kukulīti, griežot pret sauli uz abras malas. Kad latvieši maizi cepa ikdienā, taisīti gareni kukuļi, bet svētkiem cepa apaļus kukuļus – lai būtu atšķirīgi un simbolizētu sauli, zemi, laulības gredzenu un arī kārtīgu saimnieci, kas arī ir apaļa (šī doma vācu viesos izsauca aplausus!).

Solis 5

Kad uzliek uz lapām, glauda pa saulei (Ilze: jāiedomājas, ka glāsta vīra galvu). Ievelk malās mazas rieviņas.

Solis 6

Velk zīmes. Uz pirmā kukuļa vienmēr vilka Māras krustu, lai ģimenē būtu labklājība un saticība. Pirmā ir ūdens līnija, otrā – saules līnija. Velkot runā: lai pietiek saimei, bērniem, nabagiem un lai pietiek mums pašiem (pie šiem vārdiem velk krusta galos dubultkrustus).

Solis 7

No pēdējās mīklas pikas cep pīlīti – maizi izveido pīles formā un iekšā liek vārītu olu. Kad pīlīte izcepta, griež šķēles, kurās ola ir iekšā.

Solis 8

Tad ar lizi kukuļus šauj krāsnī (tas jādara varen ātri, lai krāsns neatdziest!). Mazie maizes kukulīši cepas stundu, lielie – ilgāk.

Solis 9

Kad abra tukša, izkasa abrkasi. To rūpīgi noglabā vēsā vietā, pārsegtu ar mitru drāniņu.

Solis 10

Abru izkaisa ar miltiem un liek gulēt līdz nākamajai cepšanai.

Solis 11

Bērni ar pirkstiem laiza krikumus, un Ilze stāsa, ka mīkla ļoti bagāta ar B un E vitamīniem, tāpēc jāuzmanās meitām, kas negrib par daudz svarā pieņemties, jo šie vitamīni rada apetīti.

Solis 12

Pēc stundas pārbauda, vai gatavi, paklauvējot pie garozas. Ja skaņa dobja, maize gatava. Ja nav dobja, jācep vēl.

Solis 13

Ja kādi kukulīši sacepušies kopā, ir ticējums, ka tai ģimenē nāks mute klāt (var kāds piedzimt, var ieprecēties).

Solis 14

Tad kukuļus ņem ārā…

Solis 15

… apslaka ar remdenu ūdeni, lai garoziņa būtu mīkstāka, un sasedz ar linu dvieli un pa virsu vēl biezu vilnas segu, lai maize atdziest lēni.

Solis 16

Katrs pēc ievilktajām zīmēm varēja atrast savu kukuli.

Solis 17

Katrs viesis savu gatavoto kukulīti varēja ņemt līdz.

Solis 18

Vācu viesi bija sajūsmināti kā par pašu procesu, tā cienastu un gatavo maizi. Viņi veltīja Ilzei dziesmu un lielu paldies skaidrā latviešu valodā.

Solis 19

Mūsu mājās pārvestais kukulītis trešās dienas vakarā bija noēsts līdz mazam galiņam. Spēcīgās un bagātīgās garšas kārdinājums bija pārāk liels, lai mēs spētu trīs dienas gaidīt uz maizes īsto briedumu.

Solis 20

Jo svaigi ceptu rupjmaizi būtu pareizi sākt ēst pēc trīs dienām. Ilze saviem viesiem piedāvā nogaršot jau izturētu maizi. Reizēm ar pienu un medu, mums šoreiz tika ar kaņepēm.

Attēlu galerija

Mūsu grāmata

Izpārdota!

Saistītās receptes

Annas Romanovskas rupjmaize

Annas Romanovskas rupjmaize

Ar šo rudzu rupjmaizes recepti dalās Anna Roamer, un tā nāca kā liels pārsteigums. Ar Annu pagājušā gadsimta astoņdesmitajos vienā laikā mācījos “lietišķajos” (Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā).

Ceptas gailenes ar grauzdiņiem

Ceptas gailenes ar grauzdiņiem

Sviestā ceptas gailenes uz grauzdētas, siltas tostermaizes būs īstais ēdiens laikā, kad meži pārpilni sēņu, esi jau līdz sātam ēdis sēņu mērci ar jaunajiem kartupeļiem un prāto, kā vēl lai gardi pagatavo šīs meža veltes.

Karaša. Ilzes Briedes recepte

Karaša. Ilzes Briedes recepte

Šoreiz Ilze piedāvā miežu karašas recepti, jo tā ir tipiska tieši Vidzemei. Tā ir ļoti iecienīta arī pie mūsu Ziemeļu kaimiņiem igauņiem.

Mūsu sadarbības partneri