Baraviku zupa

Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš, Andris Eglītis, Vilnis Spundiņš

Šo sēņu zupas katlu 2019. gada 26. decembrī tradicionālajā “Digital Guru” dabas fotogrāfu gada noslēguma kopā sanākšanā mums izvārīja Daiga Leimane-Eglīte. Toreiz mēs nenojautām, ka pēc pāris mēnešiem Covid pandēmijas dēļ dzīve mainīsies, un šāda brīva, omulīga kopā sanākšana bez jebkādām raizēm nenotiks tik drīz. Bet atgriezīšos pie mazliet senākiem notikumiem, lai pastāstītu, kā savulaik radusies tradīcija “Eglīša Eglīte”.

Mums abiem ar Valdi vienmēr ir paticis mācīties ko jaunu. 2005. gadā nodibinājām savu mācību uzņēmumu “Digital Guru”. Pēc 2008. gada krīzes pierunājām mūsu draugu, mūsuprāt, labāko dabas fotogrāfu Latvijā Andri Eglīti pasniegt dabas foto kursu. Tā ietvaros braucām arī plenērā uz vairākām dienām. Un mums ļoti iepatikās. Turpmākos gadus līdz pandēmijai plenēri notika regulāri, un tajos varēja piedalīties ikviens, kurš bija izgājis Andra kursu. Tā radās pavisam neformāls dabas fotogrāfu klubiņš, kura pamatsastāvs nav mainījies gadiem.

Latviju pa šo laiku esam izbraukājuši krustām šķērsām. Ir notikuši arī braucieni ārpus Latvijas robežām. Sarīkotas daudzas dalībnieku grupu un personālizstādes, tapuši kalendāri un grāmatas. Plenēros parasti sanāk maz stundu miegam, jo vakarā notiek bilžu skatīšanās un pasēdēšana pie omulīgām sarunām, bet rīta agrumā jāpaspēj uz saullēktu. Esam nomēģinājuši neskaitāmus viesu namus un lauku krodziņus. Reizēm pasūtām bagātīgas viesu namu brokastis un uzdzīvojām kā muižnieki. Reizēm iztiekam ar līdzpaņemtām sviestmaizēm vai salātiem no tuvējās bodes. Dabas fotogrāfi nav izlepuši un var iztikt ar dažādu komforta līmeni, jo starp klubiņa dalībniekiem ir arī tādi, kuri ilgas stundas spēj nosēdēt slēpnī, lai gaidītu parādāmies zvērus vai putnus. Tad ēšana, dzeršana un gulēšana nav pirmajā vietā, un uzņemtie kadri ir labākā balva.

Mēs visi ļoti mīlam mūsu otro virsaiti Vilni Spundiņu, kurš pēc plenēriem vienmēr dalās ar apbraukāto vietu sarakstu, veidojot tādu kā plenēru dienasgrāmatu. Man šķiet, ka Vilnis zina pilnīgi visus Latvijas dižkokus, dižakmeņus, avotus, gravas, iežus, vārdu sakot, visu, kas varētu priecēt dabas fotogrāfu.

Es ļoti priecājos, ka varu braukt līdzi, kaut arī neesmu fotogrāfs. Es varu vienkārši staigāt un priecāties par putniem, gaismu, miglu, kokiem, ūdeņiem un visu citu. Man ļoti patīk gaisotne, kas valda klubiņa kompānijā. Tur ir visdažādāko profesiju cilvēki, kuriem fotogrāfija ir kaislīgs vaļasprieks. Viņus visus vieno neredzamas saites, kas raksturīgas cilvēkiem ar kopīgām vērtībām un interesēm. Pēc plenēriem viens otram sūta bildes, kurās bez dabas uzņemti arī paši fotogrāfi.

Humors ir tā visa neatņemama sastāvdaļa. Zaķis uz ceļa ir viens no lokālajiem klubiņa jociņiem, ko sapratīs tikai savējie. Humors palīdz brīžos, kad jābrauc pa šķietami bezgalīgu, putekļu mākonī ietītu lauku ceļu, kad kāds grimst purvā, iegāžas dīķī ar visu fotokameru, kad istabiņas biedrs izrādās varens krācējs vai kādam auto jāmaina saplīsusi riepa. Kad viesu namā atradās klavieres, tad Ilze spēlēja. Esam arī dziedājuši kādam jubilāram par godu. Visu te nemaz nevar rakstīt.

Man ļoti patīk, ka šajos plenēros nekad nav steigas. Vispirms Andris nolemj par novadu, kurp brauksim, bet sīkāka plānošana notiek, visiem sanākot ap karti un vienojoties, ko šodien labāk gribētos redzēt. Agrāk šķita – neviens fotogrāfs negrib atklāt savas iemīļotās vietas. Bet šajos plenēros esam sapratuši, ka tam nav tik lielas nozīmes. Pat stāvot viens otram blakus, bildes izdodas atšķirīgas. Mācīšanās un dalīšanās notiek nepārtraukti. Reizēm ir ļoti interesanti salīdzināt, kas kuram sanācis vienos vai otros gaismas apstākļos. Kuram izdevies uzbildēt zvaigžņotu debesi, skaistu mēnesi miglā vai noķert kadrā veiklu putnu. Un ir tikai dabiski spēt priecāties par kolēģa veiksmi. Komplimentiem, ko saņem no autoritātes, ir cits svars.

Tā kādu gadu pirms Ziemassvētkiem klubiņā aizsākās jauna tradīcija – starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu doties ciemos pie mūsu virsaiša Andra Eglīša uz viņa lauku mājām. Iespējams,  kādā no rudens plenēriem kāds jokus mīlošs klubiņa dalībnieks sprieda – hmm, Ziemassvētki un eglīte viens bez otra nav iedomājami. Tad taču tikai loģiski, ja pie Eglīša notiktu gada nogales Eglīte.

Pēdējos gados Andris mūs gaidīja ciemos kopā ar sievu Daigu, kura arī ir klubiņa VIP persona un drīkst plenēros piedalīties bez foto aparāta, kas ļauts tikai izredzētajiem. Toties Daigai ir biologa izglītība, viņa var daudz ko pastāstīt par sastaptajiem dzīvniekiem un augiem. Eglīša Eglītē Daiga parasti mūs lutina ar kādu gardu, pašas gatavotu ēdienu, un meža veltes ir Daigas īpaši iecienītas. Tā vien šķiet, ka burciņa lāceņu, brūkleņu vai meža aveņu viņai vienmēr ir pa ķērienam. Vai ekskluzīvi mazas, marinētas baraviciņas.

2019. gadā Daiga uz ugunskura bija izvārījusi sēņu zupu. Tā kā kompānijā ir arī veģetārieši, zupu vārīja bez gaļas. Tā ir klasiska latviešu sēņu zupa, bet īpašo garšu piedod svaigais gaiss un ugunskura dūmu aromāts. Šo recepti ar laipnu Daigas atļauju publicēju, domājot par visiem mūsu mīļajiem klubiņa dalībniekiem, pēc kuriem no sirds ilgojamies. Un paldies Eglīšiem par visu, ar ko viņi gadu gaitā ir dalījušies un ar ko mūs lutinājuši!

Ir pagājuši divi gadi, kopš plenērus nerīkojam, un ar laika distanci jo vairāk varam novērtēt to, ko nozīmē dalīšanās. Mums tik ļoti pietrūkst šo braucienu! Tā ir dalīšanās ne tikai ar ainavu vietām, rakursiem, zināšanām, vietām automašīnās un istabiņās, tā nav tikai iespēja pamēģināt kādu objektīvu vai statīvu, tā nav tikai dalīšanās ar sviestmaizēm, kafiju no termosa un vīnu vakarā. Tas ir kaut kas daudz, daudz vairāk. Kas ir šis daudz vairāk, par to man mazliet jāpadomā. Katrā ziņā es priecājos, ka mūsu klubiņa dalībnieku dzīvēs kā mazi puzles gabaliņi ir šīs dienas no plenēriem, kurus ceram turpināt atkal, kad trakā pandēmija būs atkāpusies. Bet pagaidām ieskatam piedāvājam bilžu galeriju no dažiem plenēriem (sk. zem receptes).