Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

“Zaubes savvaļas kulinārais festivāls” pirmo reizi notika šā gada 9. jūlijā un bija jo kupli apmeklēts. Zem krāšņajiem dižozolu vainagiem gleznaino ezeru krastā kopā ar ģimenēm rosījās Zaubes mednieki un makšķernieki. Garos galdus noklāja itin bagātīgs klāsts ar cepešu šķēlītēm, smalkām ruletītēm, mazām pastētītēm, brūni saceptām kotletītēm, aromātiskiem šašliku gabaliņiem, sulīgām zivtiņām, ko papildināja mērcītes, smēriņi, citrona šķēlītes, aspika želeja, vircotas garšvielas, dūmu smaržas un galda klājēju vēlīga omulība. Ikviens varēja atrast sev tīkamu cienastu un izmantot izdevību nogaršot stirnas, bebra, aļņa un mežacūkas gaļu. Ruksi uz iesma virs dzīvas uguns cepināja vai veselu diennakti! Tam visam klāt gards alus vai dzirkstošais Valmiermuižas zelteris. Visas dienas garumā karstumu veldzēja lieliskais Skrīveru Mājas saldējums.

Lai būtu ne tikai sāts vēderam, bet arī prāts rosītos, pasākumu bagātināja Ērika Dreibanta (Trīs pavāru restorāns) rīkotās trešās Dabas garšas sarunas.

Vienkoču parka izveidotājs no Līgatnes Rihards Vidzickis iepazīstināja ar traukiem no dažādiem lapu koku veidiem, ko varējām pataustīt, pasmaržot un salīdzināt dažādo koku enerģijas, faktūras un toņus. Maizes cepēji no Riharda var iegādāties maizes abras.

Nākamais stāstnieks, Edmunds Cinis no Raunas cepļa, rosināja aizdomāties par māla izmantošanu. Ja koks ir atjaunojams resurss, tad mālu mūsu zemē ir tik, cik ir, un no jauna tie nerodas. Kopā ar dzīvesbiedri Agitu viņi bija atveduši elegantus, no vienas puses glazētus, no otras – pulētus, ar bišu vasku un eļļu piesūcinātus skaistus māla traukus. Neparasti, ka šos traukus var mazgāt arī trauku mašīnā. Radošu prieku varēja piedzīvot ikviens, kurš vēlējās no līdzi atvestajiem māla paraugiem uzlipināt mazītiņus trauciņus, dzīvnieku figūriņas vai ko citu.

Nākamais stāstnieks, Edmunds Cinis no Raunas cepļa, rosināja aizdomāties par māla izmantošanu. Ja koks ir atjaunojams resurss, tad mālu mūsu zemē ir tik, cik ir, un no jauna tie nerodas. Kopā ar dzīvesbiedri Agitu viņi bija atveduši elegantus, no vienas puses glazētus, no otras – pulētus, ar bišu vasku un eļļu piesūcinātus skaistus māla traukus. Neparasti, ka šos traukus var mazgāt arī trauku mašīnā. Radošu prieku varēja piedzīvot ikviens, kurš vēlējās no līdzi atvestajiem māla paraugiem uzlipināt mazītiņus trauciņus, dzīvnieku figūriņas vai ko citu.

Viesturs Lārmanis no Pasaules dabas fonda runāja par bioloģisko daudzveidību, rosinot paskaitīt, cik dažādu augu varam atrast kvadrātmetrā pļavas, kā tas ietekmē ainavas attīstību, bišu medus kvalitāti vai liellopu gaļas garšu. Interesanti, ka labvēlīgākais pļaušanas laiks augu dažādības veicināšanai ir tieši tāds, kādu to ievēro kopš mūsu senču laikiem – ap Jāņiem un mazliet pēc tiem. Ja pļavas nenopļauj līdz augustam, augi nokalst un to spēks aiziet saknēs, tie vairs nevairojas. Tā saimniekojot ilgākus gadus, zāle kļūst vienveidīga, un pļava sāk aizaugt ar mežu.

Pati krāšņa kā pļavas puķe, zāļu sieva Brigita Lūkina savu stāstījumu piebārstīja ar dzīvelīgu humoru. Vienu pēc otra no varenā groza ņemot ārstniecības augus, Brigita iepazīstināja, kas derīgs pret klepu, kas pret biezām asinīm, kas labam miegam, kas smukumam, kas jālieto, ja grib atmest pīpošanu, un kādus zāļu tēju maisījumus varam droši dzert vai ikdienas, lai būtu veseli, mundri un priecīgi. Kādam iesilušam, pārlieku runātīgam kungam piekodināja: „Vīrieši nedrīkst daudz dzert alu. Miestiņā ir apiņi, no tiem nāk sievišķie hormoni, un vīriešiem aug liels vēders!”.

Biškopis Jānis Sietiņsons atklāja interesantus faktus par bitēm un kamenēm, sākot no seniem laikiem, beidzot ar mūsdienām.

Sarunas atraktīvi vadīja Māris Olte, kurš, kā allaž, lieliski papildināja stāstus par zivīm, makšķerēšanu un ne tikai.
Arī sarunu galdā bija dažādas uzkodas ar Dabas garšas elementiem no Restorāns 3, saulains lāceņu un sulīgs melleņu grozs, ar ko mazajiem un lielajiem kārumniekiem dabiski apzīmogot smuki zilas rokas un mutes. Signe Šlosberga cienāja ar „Gusta Apiņa” kvinojas pankūciņām, ko pēc patikšanas varēja papildināt ar “Absolūts Ēd” krāsainajām mērcītēm. Dalībnieki varēja uzturēt mundrumu ar Amatas novadā grauzdēto kafiju “Nilsson” un veldzēt slāpes ar dzirkstošajiem Valmiermuižas cidoniju un brūkleņu zelteriem.

Paldies medniekiem, makšķerniekiem, mājražotājiem, ogotājiem, sēņotājiem, pavāriem, Evai Staltmanei, un citiem Zaubes čaklajiem organizatoriem, brīvprātīgā darba veicējiem, pasākuma atbalstītājiem, kā arī Ērikam, Mārim un visiem runātājiem!

Iespaidu kopsavilkums – brīnišķīga vasaras diena jaukā vietā, mielasts, ar kuru mierīgi varētu cienāt arī karaļus, satikti gaiši cilvēki, kuriem ļoti patīk viņu darbs un dzīvesveids – apzināmies, ka esam bagāti!