Saldēdieni

Saldo zemeņu sieru Jūlija Semjonova pagatavoja Baldones garšas konkursam, kas norisinājās šā gada 5. augustā Mercendarbes muižā. Jūlijas ikdiena patlaban tiek veltīta diviem jaukiem bērniem – piecus gadus vecajam dēlam Martam un mazulītei Jasmīnai, kurai vēl nav gadiņš.

Saldais ēdiens, kas daudziem saistās ar bērnības brīvdienām, kad mamma, vecmāmiņa vai krustmāte uzputoja olas un pagatavoja gaisīgo brīnumu. Deserts īstiem kārumniekiem, kurā var izbaudīt dažādu pakāpju saldumu, maigas faktūras, vaniļu, pienu un karameli.

Kad rudens naktī uznāk pirmais sals, peļķes uz ielām pārvelkas ar plānu, mirdzošu ledus kārtiņu. Bērnībā man patika bradāt pa aizsalušajām peļķēm, ledus lūza ar tik patīkamu kraukstēšanu.

Vasara turpinās. Oma opītim par prieku bija uzvārījusi melleņu klimpas. Manā bērnībā tas nebija mīļāko saldēdienu saraksta augšgalā, bet vecmamma šad un tad vārīja. Tā tomēr bija klasika. Pēc ilgāka pārtraukuma nācās secināt, ir jau gan garšīgi.

Mana bērnības vājība bija saldējums. Toreiz bija ļoti maz šķirņu – plombīrs, eskimo, šokolādes, vēlāk parādījās citronu Vēsma. Tie bija pildīti vafeļu glāzītēs (izmirkušās, ja fasētais, kraukšķīgās, ja sveramais saldējums, ko piegādāja augstos, šauros skārda toveros), vai nu kartona trauciņos, ēdami ar koka mentīti.

Saimnieces garu Ruta mantojusi no savas mammas, izdarīgas un smalkas “ulmaņlaiku” saimnieces, no kuras recepšu krājumiem ņemta arī šī recepte rupjmaizes kārtojumam. Viņas ģimenē Ziemassvētku vakarā, kad cepetis apēsts, dāvanas izdalītas un labsajūta sasniegusi augstāko punktu, ir laiks šim saldajam un latviskajam desertam!

Noras ģimenei ir veicies – viņa azartiski gatavo, arvien meklē jaunas receptes, garšvielas, pagatavošanas veidus un knifus no visas pasaules. Viņas dzīvesbiedrs arhitekts Imants Žodžiks iesaistās virtuves eksperimentos, pēc tam fotografē Noras virtuves šedevrus un dalās ar viņu interneta draugiem un domubiedriem.