Pupiņu pastēte

Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Vai tomēr pupiņu smēriņš? Vai varbūt biezenis? Vai ķausis? Vai varbūt stūķis? Sauc, kā gribi, šo blendēto pupiņu masu ar dažādām piedevām, atdzesētu smērē uz maizītes, ēd ar karoti, siltu var ēst kā piedevu vai pamatēdienu. Ja kartupeļu biezeni ar baudu ēd ikviens, tad līdzīgā veidā pagatavotas pupiņas līdz šim nav tik ļoti ierasts ēdiens. Paldies manai meitai Mildai, kura mani iedrošināja pamēģināt. Līdz šim likās, ka tāda pupiņu pastēte ir kas līdzīgs turku zirņu humosam, un līdz šim nekad nebija gadījies ēst tādu humosu, ko gribētos pagaršot vēl kādu reizi. Tā nu līdz pupiņu malšanai netiku. Un velti. Bērnus vajag klausīt.

Par pupiņu smēriņu atcerējos, kad virtuves plauktā atradu rudens pusē no zemnieku saimniecības “Kotiņi” nopirktās lobītās lauka pupas. Uz paciņas etiķetes otrā pusē bija pupiņu kotlešu recepte. To gan vēl neesam pamēģinājuši, bet gan jau arī sanāk labas. Atceros, šo pupu veidu mēs reiz apspriedām ar vēstures pētnieci un podnieci Baibu Dumpi. No visa, ko senās baltu ciltis ēdušas, pirms vēl no Dienvidamerikas šurp atceļoja kartupeļi, kā viens no biežāk lietotiem pārtikas produktiem bez graudaugiem bija šīs lauka pupas. Tolaik šeit vēl nepazina ne kāršu pupiņas, ne turku pupas vai sviesta pupas. Baiba zināja teikt, ka lauka pupas ir mazliet līdzīgas cūku pupām, bet izmērā mazākas, tikai mazliet lielākas par zirņiem, un tās sauc arī par zirgu pupām. Es tādas nebiju ne redzējusi, ne garšojusi. Ieraudzījusi, ka pie Kotiņiem tādas var iegādāties, nopriecājos, ka beidzot varēsim pagaršot, ko tad mūsu senči ēduši. Garšas ziņā lauka pupas ir nedaudz līdzīgas cūku pupām, ir jau, ir radinieces, bet pēc garšas maigākas un pēc krāsas baltākas.

Lūk, ko par šīm pupām savā grāmatā “Veselības un ilga mūža noslēpums” (1973) raksta zaļā dzīvesveida un veģetārā uztura sludinātāja Dora Švīkule, grāmatu un žurnālu rakstu autore, kura pirms Otrā Pasaules kara Rīgā, Daugavmalā, bija ierīkojusi vietu, kur varēja sauļoties kaili, un nodarboties ar sportu, ko droši vien darīja apģērbti:

“Cūku pupas vai zirgu pupas (Vicia Faba. Puffbohne)

Dzimta: Papilionaceae. Satur: vitamīnus, ļoti daudz olbaltuma, kāliju, fosforu, jūtamā daudzumā magnēziju un kaļķus, mazāk nātrija, dzelzi, sēru, kramskābi, hloru u.c. vielas.

Cūku pupas, kas Latvijā auga tīrumos, atsevišķi vai starp kartupeļiem, nepareizi dēvēja par cūku pupām. Ar cūkām tām nekad nav bijis kaut kā kopīga. Tās gan pamatoti var saukt par zirgu pupām. Senāk, kad auzu vēl nebija, pupas bija spēcinātāja barība zirgiem. Šīm pupām ir vēl kaut kas kopīgs ar zirgiem. Pēdējiem uz zobiem līdz 7 gadu vecumam ir tāda pati melna, tieva strīpa, kā pupu graudam platajā galā. Ja šīs strīpas neredz, tad droši var teikt, ka zirgs jau ir vecāks par 7 gadiem. Bieži vien negodīgi zirgu tirgotāji uzkrāso vecākiem zirgiem uz zobiem melnu svītru. Zirgu pazinēji gan vienmēr atšķirs uzkrāsoto svītru no dabiskās.”

Ja pupiņas ir lobītas, bez cietajām miziņām, tās ir īpaši labi piemērotas tādiem ēdieniem, kuros tās jāmaļ. Vienīgi jābrīdina, ka vāroties tās uzreiz sāk šķīst un “pieķer” katla dibenam. Tāpēc labāk tās apliet ar ūdeni vakarā, uzbriedināt un vārīt nākamajā dienā. Vai arī labāk lietot katliņu ar nepiedegošu pārklājumu. Vārot katliņu vajag pieskatīt un ik pa laikam apmaisīt.

Gaumes lieta, ko vēl pupiņām pievienot klāt. Patiesībā ir ļoti daudz variantu. Mūsmājās varens virtuves palīgs ir grāmata “The Flavor Bible”. Milda pat to vērtēja kā visbiežāk lietoto pavārgrāmatu. Tajā ir gari saraksti ar dažādiem produktiem, kas labi sader kopā, recepšu kā tādu ir maz. Pie pupiņām šajā grāmatā pirmajā sarakstā (kas nozīmē, ka šie salikumi ir iecienītākie) minēti sviests, cietais siers, olīveļļa, riekstu eļļa, ķiploki, sīpoli, citronu sula, dažādi zaļumi: pētersīļi, timiāns, rozmarīns, lociņi, piparmētra, baziliks un salvija. Otrajā sarakstā (kas nozīmē, ka tā ir retāka izvēle, bet vienmēr jau var pamēģināt ko jaunu) minēti kumīns, čili, karijs, dilles, fenhelis, puravi, raudene, apelsīnu miziņa, valrieksti, tomāti, redīsi, spināti, jogurts un dažādi etiķi. Šī grāmata palīdz radīt jaunas garšas no tā, kas tobrīd atrodams tavā virtuvē, un tas ir gan taupīgi, gan iedvesmojoši.

Pupiņu smēriņam var sākumā sablendēt pamatsastāvu – pupiņas, sviestu vai eļļu, citronu sulu, apceptus sīpolus un ķiplokus, sāli un maltus melnos piparus. Un tad kādai karotei smēriņa pievienot vēl kaut ko, pa drusciņai, pa pilītei, lai saprastu, vai tāds salikums patīk. Lieliskie pupiņu audzētāji no zemnieku saimniecības “Zutiņi”, kuri no pupām gatavo arī saldos ēdienus, bet šādu blendētu biezeni iesaka pasniegt arī pie siltajiem ēdieniem, šādam smēriņam mēdz pievienot arī šļuku baltvīna vai nedaudz saldā krējuma. Kā zināms, ar šiem abiem nekad un neko nevar sabojāt. Sezonā, kad laukā un pļavā varam salasīt dažādus savvaļas ēdamos augus, noteikti pamēģināšu, kā šis smēriņš sader ar jaunajām pieneņu un pelašķu lapiņām. Pupiņas noteikti var vārīt garšaugu buljonā.

Šajā receptē var izmantot arī vārītās pupas no bundžām. Ja tām ir miziņas, kas pēc malšanas šķiet traucējošas, masu var izberzt caur sietu. Tālāk rīkojas tāpat, kā receptē rakstīts.

Lai jums iedvesma, draugi!