Pelēkie zirņi ar cūkas šņukuru

Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

24/12/2017

Lai arī kopš 2015. gada pelēkie zirņi papildina Eiropas Savienības aizsargāto produktu sarakstu, manas attiecības ar tiem nav vienkāršas un viennozīmīgas.

No bērnības laika padomju gados pelēkos zirņus atceros kā tā laika lēto un vienkāršo fast food. Vecrīgā, Vaļņu ielā bija kafejnīca Kamielis — tuksneša dzīvnieks rotājās mājas sienas cilnī; nekāda cita sakara ar ēdienkarti tam nebija. Kafejnīcā varēja uzēst tikai dažus ēdienus, taču pavisam noteikti tur bija zirņi ar sacepta speķa un sīpolu mērci, kam klāt dzēra kefīru, un saldajā bija šokolādes krēms ar rozā ķīseli (par šo abu ēdienu iedarbību uz kādas autobusa pasažieres vēderu mūsu draugs Mārcis reiz izstāstīja satriecošu stāstu, bet to es šeit pārstāstīt nedrīkstu. Atliek cerēt, ka viņš pats to kādreiz darīs zināmu plašākai publikai).

Līdzīgs ēdienu repertuārs bija Āgenskalnā, Nometņu ielā (toreiz Linarda Laicena ielā, netālu no vecās Televīzijas mājas). Pārdaugavas zirņi bija iekārtojušies gaišzilā plastmasas mājā. Abas vietas vienoja tas, ka tur vienmēr bija garas rindas, bet ātra apkalpošana. Publika visdažādākā, no nosmulētiem skolas puikām līdz pat solīda vecuma biedriem un biedrenēm. Līdz ar jaunajiem laikiem šāda veida vietas likumsakarīgi izzuda.

Kā zināms, viens un tas pats ēdiens mājās un sabiedriskajā ēdināšanā mēdz raisīt pavisam citas asociācijas. Mūsu ģimenē zirņus, tāpat kā daudzās citās mājās, gatavoja Vecgada vakarā. Vienmēr bija uztraukums un pieskatīšana, vai visi zirņi tiks noēsti līdz pusnaktij. Zirņi kā Vecā gada bēdu un asaru simbols bija obligāti jāapēd, jo citādi nākamgad arī būšot jāraud. Bet uz galda vienmēr bija tik daudz dažādu gardu ēdienu, ka zirņus nemaz tā nekārojās, tāpēc man šī tradīcija šķita apgrūtinoša, neērta un spiedīga. Kopš man ir sava ģimene, mūsu 31. decembra ēdienkartē zirņus neiekļaujam, lai vēderam vieglāk.

Pirms dažiem gadiem Lauku Ceļotājs veica aptauju starp Latvijas iedzīvotājiem, lai noskaidrotu, kuri, viņuprāt, ir mūsu nacionālie ēdieni. Zirņi ar speķi ieņēma godpilno pirmo vietu. Cits aptaujas jautājums — ko tu vēlētos iebaudīt, apceļodams Latvijas laukus — uzrādīja pavisam citus ēdienus. Augšgalā bija mājās cepta rudzu rupjmaize, alkšņu dūmos kūpināta gaļa un zivis, svaigs piens un medus. Zirņi nebija ne tuvu pirmajai vietai. Veidojot reklāmas materiālus Berlīnes Zaļajai nedēļai, zirņus tomēr fotografējām. Lai nu kā, tiem tomēr ir vēsturiska vieta uz mūsu galda, īpaši līdz kartupeļu uzvaras gājienam mūsu virtuvēs. Un brīnumainā kārtā atklājām šo ēdienu no jauna. Kad zirņi omulīgi burbuļoja uz plīts, bērni nāca apjautāties, kas te tik jauki smaržo. Ģimene izskribināja katliņu, un zirņus ar labpatiku ēda gan jauni, gan veci. Aizrāvušies ar dažādu jaunu garšu izmēģināšanu, zirņus varbūt bijām nepelnīti piemirsuši.

Iespējams, reizēm ir vajadzīga atpūta, lai kaut ko atkal iemīlētu no jauna. Vēl nesen es joprojām nebiju spējīga sev vai citiem uzdāvināt neļķes vai alpu vijolītes, jo bija garš dzīves periods, kad tās bija vienīgās puķes, ko varēja nopirkt auksatjos gadalaikos. Šodien šīs puķes šķiet gluži jaukas. Un šķiet, ka pelēkie zirņi arī atgriezīsies uz mūsu galda. Gan vārīti, gan ar kūpinātu cūciņu, gan zupā, gan sablendēti biezzupā. Labas šķirnes, kārtīgi izmērcēti, lēni jo lēni izvārīti. Vienkārši pagatavojami, nav ne jāmizo, ne jāsmalcina. Sātīgi, pamatīgi, uzticami. Mūsējie.

#Tradicionāls ēdiens #Latviešu virtuves klasika #Lēti pagatavojams ēdiens #Vienkrāši pagatavojams ēdiens