Nēģi

Nēģi

Cepti nēģi

Nēģi

Nēģi ir apaļmutnieki, tiem nav mugurkaula, nav asaku, toties ir horda, skrimšļi un trešā acs. Šādi tie ir dzīvojuši miljoniem gadu, pat vēl pirms dinozauriem. Vai tie ir vai nav zivis?

Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Nēģi ir apaļmutnieki, tiem nav mugurkaula, nav asaku, toties ir horda, skrimšļi un trešā acs. Šādi tie ir dzīvojuši miljoniem gadu, pat vēl pirms dinozauriem. Vai tie ir vai nav zivis? No kā tie pārtiek? Kā vairojas? Kāpēc tos sauc par akmeņu sūkātājiem? To visu var izlasīt interesantā rakstā Vides Vēstīs.

Mēs vairāk pievērsīsimies tam, ka nēģi ir latviešu tradicionālās virtuves nozīmīga lappuse, delikatese un lepnums. Carnikavas nēģi kopš 2015. gada ieguvuši īpašo Eiropas Savienības (ES) aizsardzību – iekļauti ES aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā (AĢIN).

Upes nēģi Latvijā dzīvo upju lejtecēs, Gaujā, arī Daugavā, Salacgrīvā, Ventā un citās. To ķeršanas laiks un liegums dažādās upēs atšķiras.

Nēģu specifiskā garša veidojas tikai no apcepšanas uz oglēm un sāls. Var izmēģināt dažādas piedevas – citronu, zaļumus, mārrutkus vai etiķa un sinepju mērci, bet īsto, tīro garšu izbaudīt var, to nenomācot ar citām. Tos var droši ēst cilvēki, kam garšo zivis, bet nepatīk asakas. Var arī eksperimentēt ar marinādēm. Tādā želejā, kurā ir klāt etiķis, ledusskapī nēģi labi glabājas ilgāku laiku.

Nēģu tači Carnikavā pie Gaujas ietekas jūrā

Mēs ļoti priecājamies, ka ar mazliet maģisko nēģu gatavošanas rituālu mūs iepazīstināja Ineta Freimane, kura dzīvo netālu no Gaujas ietekas jūrā. Viņas dzimta šajā pusē dzīvojusi gadsimtiem ilgi, ziņas par to aprakstītas Ulda Siliņa grāmatā “MĒS ESAM CARNIKAVIEŠI”. Šobrīd Ineta dzīvo senā zvejnieku sētā ar vairākām ēkām ar aku pagalma vidū. Bildēs redzamo krāsni vīramāte meistaram pasūtījusi uzmūrēt pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, viņai ļoti gribējies pašai savu krāsni, lai arī vecajā mājā viena krāsns jau bijusi. Meistarus atrast bijis ļoti grūti. Lai viss izdotos labi, vīramāte mūrniekiem stāvējusi klāt. Pēc konstrukcijas un būtības tā ir maizes krāsns. Īstajām krāsnīm esot priekšā padziļinājums, kurā sarušināt ogles, tad karstums turoties ilgāk. Bez tam ir vajadzīgi dažādi specifiski piederumi – restes, skaliņi apgrozīšanai, speciāls koka nospiežamais – tas viss piederas senajam amatam līdz ar dažādām prasmēm: kādu malku izmantot, cik ilgi kurināt ogles, kā nēģus salikt pa pārīšiem uz restēm, cik ilgi cept, kā noteikt, ka ir gatavi, cik ilgi vēl pasautēt, kā nospiest, kā taisīt želeju. Tas viss ir absolūti nepieciešams tradicionālo nēģu gatavošanā. Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc nav daudz cilvēku, kuri uzdrošinātos pirkt svaigus nēģus un gatavot paši, kaut gan tirgū tie ir krietni lētāki.

Zvejas piederumi

Agrāk cepšanai esot lietojuši priežu zarus. Labākā malka ir alksnis, līdzīga kā zivju kūpināšanai. Nēģu garša kopš Inetas bērnības esot ļoti mainījusies, arī krāsa. Agrāk nēģi esot bijuši dzeltenīgi, brūngani. Tagad esot pelēkāki. Zinātāji māk atšķirt melnos vai spožos nēģus, kas neesot tik garšīgi, labākos laikos tādus esot izlasījuši laukā. Inetas ģimenē bijuši ļoti prasīgi pret to, kā nēģus sakārto – vajadzējis katram nēģim atrast īsto pāri, piemeklējot pēc garuma. Vislabākie, resnākie un garšīgākie nēģi esot rudenī, septembrī, oktobrī. Inetai patīk izmēģināt visu ko jaunu. Viņa gatavo arī nēģu zupu un sautējumu. Zupā ir sīpoli, kartupeļi, lauru lapas un melnie pipari, sāls. Zupa ir ļoti trekna un sātīga. Kas vēlas, pirms ēšanas pieliek krējumu. Sautējumā liek nēģu gabaliņus, kam caurdurī zem auksta ūdens strūklas ļoti rūpīgi izskalo asinis. Sākumā nēģu gabaliņus sutina ar garšvielām (sāls, melnie graudu pipari, sīpols, kas sagriezts četrās daļās – tas tāpat savārīsies un izšķīdīs). Kad ir gandrīz gatavs, tad liek klāt malto gaļu (parasti ņem līdzīgi kā kotletēm – jauktu cūkgaļu un liellopu gaļu), apmēram tikpat daudz, cik nēģi. Pieliek sagrieztus kartupeļus, vāra, līdz gatavs.

Carnikavā nēģus drīkst ķert no augusta līdz janvāra beigām. Šo rakstu veltām sezonas noslēgumam – šodien un vēl kādu laiciņu varēsim ēst svaigi ceptus nēģus, kuri ir draudzīgākās cenās. Tad gaidīsim atkal augustu, kad Carnikavā rīko tradicionālos nēģu svētkus. Vasarā ikviens var izmēģināt cept nēģus ārā uz grila. Bet, tā kā šis ēdiens ir delikatese, ne katru dienu galdā ceļams, atbalstīsim tradicionālos Carnikavas nēģu cepējus, ēdīsim paši un cienāsim viesus. Paldies Inetai Freimanei par viesmīlību un dalīšanos!

Sastāvdaļas

  • Svaigi (dzīvi) nēģi
  • Sāls
  • Želatīns
    (Ineta neko nesvēra un nemērīja)

Soļi

Solis 1

Cepšanai vajadzīgi dzīvi nēģi. Tos liek auduma maisā, nospiež, uzliek smagumu, atstāj tā tik ilgi, līdz nēģi vairāk nekustas.

Solis 2

Vispirms izkurina ogles. Vēl neizdegušās pagales pabīda dziļumā, starp vienu un otru resti (ja nēģu ir tik daudz, ka vienā piegājienā izcept nevar) ogles sarušina.

Solis 3

Nēģus vispirms saliek uz restēm pa pārīšiem. Apcep no vienas puses, tad ar skaliņiem griež otrādi. Ja astes starp abām rindām salipušas, tās uzmanīgi atdala, pirms apmet otrādi. Cep no abām pusēm, gatavību nosaka pēc pieredzes. Nosaka uz aci – cik ir brūni, bet tā ir tikai viena pazīme. Ar laiku iemācās noteikt, paceļot pirkstos, ka nu ir labi. Karstu, ceptu nēģi jau var pagaršot.

Solis 4

Liek traukā, pārkaisa ar sāli. Pārlej ar uzvārītu un mazliet padzesētu ūdeni. Nēģos ir dabīgs želatīns, tādēļ ūdens nedrīkst būt verdošs. Nēģu sakarā jāpatur prātā, ka jārīkojas līdzīgi kā ar želatīnu – uzvārīt to nedrīkst.

Solis 5

Aplej, noliek siltumā un vismaz 2 stundas notur. Pēc divām stundām nēģi kļuvuši diezgan mīksti.

Solis 6

Tad tos izņem no šķidruma, notecina, liek uz paplātes un pa vienam nospiež plakanus. Inetai ir speciāla koka prese. Mājas apstākļos to dara ar rokām, tas nav viegls darbs, jo jānospiež katru nēģi atsevišķi. Rūpnieciski tos nospiež zem preses.

Solis 7

Želatīnu aplej ar aukstu, vārītu ūdeni. Uzbriedina. Želatīnu iemaisa un izkausē vēl karstajā pārlējumā.

Solis 5

Aplej, noliek siltumā un vismaz 2 stundas notur. Pēc divām stundām nēģi kļuvuši diezgan mīksti.

Labu ēstgribu!

Mūsu grāmata

Saistītās receptes

Nēģi

Nēģi

Nēģi ir apaļmutnieki, tiem nav mugurkaula, nav asaku, toties ir horda, skrimšļi un trešā acs. Šādi tie ir dzīvojuši miljoniem gadu, pat vēl pirms dinozauriem. Vai tie ir vai nav zivis?

Sadarbības partneri

 

 

 

Pieci sivēna ēdieni vienā katlā

Pieci sivēna ēdieni vienā katlā

Pieci sivēna ēdieni vienā katlā

Nēģi

Nēģi ir apaļmutnieki, tiem nav mugurkaula, nav asaku, toties ir horda, skrimšļi un trešā acs. Šādi tie ir dzīvojuši miljoniem gadu, pat vēl pirms dinozauriem. Vai tie ir vai nav zivis?

Ievads

Recepti piedāvā Emīlija Trankale

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Emīlija Trankale 2017. gada 22. jūnijā Zāļu tirgū Doma laukumā

Emīliju Trankali, kura 2017. gadā nosvinēja simto dzimšanas dienu, satiku Doma laukuma Zāļu tirgus pašā viducī, kur viņa vēlīgi vēroja, kā ģimene pārdod pašceptās piparkūkas. Jaunībā Emīlija mācījusies Zaļenieku mājturības skolā, vēlāk gatavojusi ēdienus gan mājiniekiem, gan godiem. Kļuvusi pazīstama ar savām brīnumaini gardajām piparkūkām, kuras cepusi Brīvdabas muzeja amatnieku tirgum kopš septiņdesmitajiem gadiem, un ģimene to turpina darīt joprojām. Slavenajā Brīvdabas muzeja amatnieku tirgū to vietu, kur tirgo piparkūkas, tā arī sauc – Emīlijas lejiņa. Pagājušajā vasarā Emīlija devās mūžībā. Bet piparkūku cepšanu turpina viņas ģimene.

Emīlijas Trankales piparkūkas

Kad pēdējo reizi tikāmies, Emīlija dalījās atmiņās par saimnieces gaitās pieredzēto. Atcerējās, ka agrākos laikos svētku ēdienus gatavoja no katrā gadalaikā pieejamām izejvielām. Rudenī cepuši sklandraušus un gaiļa cepeti. Ziemassvētkos galdā cēluši cūkas galvu, zirņus, lai nav jāraud, taisījuši žāvētās gaļas desas, asinsdesas, raušus, pastēti, cepeti. Degvīnu dzēruši maz, toties paši brūvējuši alu. Jaunajā gadā ēduši zivis, ticot, ka zvīņas makā pievilinās naudu. Un pavasarī, Lieldienās, krāsojuši olas. Arī kāvuši teļu, taisījuši galertus un rolādes.

Kāzās agrāk devuši vispirms brokastis. Tā sauca ēdienreizi, kas varēja arī nebūt no rīta, bet bija pirmā ēdienreize viesiem. Tad brauca uz baznīcu. Launagā pasniedza desas ar alu. Taisīja arī groku. Vārīja auksto gaļu un pastētes. Muzikantu gaļa bija malts galerts, jo viņiem vajadzēja paēst ātri, lai atkal varētu spēlēt un dziedāt. Siltajā galdā bija kotletes, karbonādes un cepeši. Kad ēdieni bija gatavi, visu silto salikuši maizes krāsnī, lai neatdziest. Kad pasniedza kāpostu zupu, kāzas beidzās, viesiem bija jābrauc mājās. Tāpēc viesi mēģinājuši kāpostu katlu noslēpt, lai varētu ilgāk ballēties.

Jautāju Emīlijai, kā agrākos laikos saimnieces visu paspēja  – toreiz, kad auksts ūdensno akas bija jānes ar spaiņiem, kad bija ar malku kurināmas plītis, nebija elektrisko mikseru, blenderu un dažādu virtuves rīku, tomēr svētkos galdi vai lūza no ēdienu pārbagātības.

Emīlija ieteica pirms lielākiem svētkiem laikus sagatavot auksto galdu, izmantojot šo praktisko paņēmienu – salikt dažādus cūkgaļas gabalus vienā katlā un pagatavot 4–5 ēdienus vienlaicīgi. Tādējādi jāmazgā tikai viens katls, ietaupās enerģija un laiks. Visi šie ēdieni derēs visos rudens un ziemas sezonas svētkos.

Dažādie cūkgaļas gabali vienā katlā

Un vēl – parasti, kad ir pirmssvētku nevaļa, piemirstas parastās ikdienas ēdienreizes. Šajā milzu katlā atradīsies arī kādi gabaliņi, kurus varēs apēst tūlīt, siltus, ar gardu mērcīti. Jo spēks pirms svētkiem ir ļoti vajadzīgs.

Šodien gardos cūkgaļas ēdienus publicējam par godu Teņa dienai. Senie latvieši to dēvējuši par Cūku dienu, Cūkauša dienu jeb Cūku Tenīša dienu. Uzskata, ka Teņa dienas nosaukums cēlies no katoļu svētā Antonija, kurš dzīvojis 3. un 4. gadsimtā, nodzīvojis līdz 105 gadu vecumam un bijis pirmais kristīgo mūku dzīves sācējs, kā arī bijis zināms kā cūku aizbildnis.

https://en.wikipedia.org/wiki/Anthony_the_Great.

https://msu.edu/~williss2/carpentier/part2/anthony.html

https://www.delfi.lv/orakuls/laika-riti/46953447_17-janvaris-cuku-aizbildna-tena-diena-ka-atzimet-pec-sencu-tradicijam

 

Drukātā veidā recepti var lasīt šeit.

Sastāvdaļas

  • Dažādi svaigas cūkgaļas gabali (pirms pirkt gaļu, jāzina, cik daudz gaļas varēs ielikt jūsu lielākajā katlā, rēķinoties, ka gaļa vāroties sākumā “kāps” uz augšu).
  • Cūkgaļa – ribiņas, aknas, cauraudzis, pāris kājiņas, šķiņķa gabaliņi, galvas gabali – šņukurs, ausis, mēle – gabali pēc izvēles
  • 2 lieli sīpoli
  • 2 burkāni
  • Selerijas saknes gabals
  • 4–6 ķiploku daiviņas, atkarībā no izmēra
  • Kaltētas vai svaigas lauru lapas
  • Kaltēts vai svaigs timiāns pēc izvēles
  • Sāls, melnie graudu pipari
  • Bļodiņas pastētei un galertam
  • Marlītes gabals pildītajam šņukuram

Soļi

Solis 1

Nopērk labus cūkgaļas gabalus, ja iespējams, no kāda zināma zemnieka vai droša piegādātāja: cauraugušu gabaliņu, ribiņas, šmorcepeša gabalu, 2 kājiņas, ausis, mēli, šņukuru, aknas – no visa pa druskai.

Solis 2

Visus gaļas gabalus vispirms uz pannas apcep brūnus.

Solis 3

Apcep arī sīpolus un burkānus.

Solis 4

Lielā katlā liek visus gaļas gabalus un saknes.

Solis 5

Pannā uzlej ūdeni, lai novārās piecepums, to visu pārlej katlā.

Solis 6

Visu uzvāra, noputo, pieliek melno piparu graudus, kaltētas lauru lapas un timiānu (ja abi pēdējie ir svaigi, tos pievieno 15 minūtes pirms vārīšanās beigām), sāli, un uz ļoti mazas uguns vāra divas stundas. Kājiņas var pavārīt vēl ilgāk, līdz gaļa viegli atdalās no kauliem.

Solis 7

Ribiņas var apēst tūlīt siltajā ēdienā.

Solis 8

Kādu no liesās gaļas gabaliem var atdzesēt un pasniegt, sagrieztu šķēlītēs.

Solis 9

Aknas ar treknāku cauraugušās gaļas gabaliņu un vienu burkānu samaļ divas reizes caur gaļas maļamo mašīnu, var pielikt arī cepeša ādu vai kādus kājiņu gabaliņus, kurus negrib likt galertā. Beigās pagaršo garšvielas, ja vajag, pievieno vēl sāli un piparus, atšķaida ar buljonu, lai būtu labi smērējama masa, uzputo un sapilda trauciņos dzesēšanai.

Solis 10

Kājiņu gaļu sagriež mazos gabaliņos, arī ausis, var pievienot arī liesās gaļas gabaliņus. Saliek bļodiņās burkāna šķēlītes, gaļas gabaliņus, pārlej ar buljonu, kurā gaļa vārījusies, atdzesē un sastindzina.

Solis 11

Šņukura gabalam izņem kauliņus un skrimšļus, tā, lai āda paliek vesela. Mēlei novelk ādu, sagriež šķēlītēs. Burkānu un mēles gabaliņus ieliek šņukura gabala iekšpusē, stingri ietin marlītē un noliek zem sloga, lai atdziest. Tad noņem marli un griež šķēlītēs.

Solis 12

Svētku dienā visus labi atdzesētos ēdienus pasniedz galdā ar mārrutkiem, marinētiem gurķīšiem, kapātiem lociņiem, sinepēm un citām piedevām pēc garšas.

Mūsu grāmata

Saistītās receptes

Nēģi

Nēģi

Nēģi ir apaļmutnieki, tiem nav mugurkaula, nav asaku, toties ir horda, skrimšļi un trešā acs. Šādi tie ir dzīvojuši miljoniem gadu, pat vēl pirms dinozauriem. Vai tie ir vai nav zivis?

Zivs Kuivižu zvejnieksievu gaumē

Zivs Kuivižu zvejnieksievu gaumē

Vecgadam piestāv zivis. Daudzi tās gatavo svētku galdam, ticot zivs simboliskajai nozīmei. Grieķu valodā zivs saucas Ichthys, (Ιησούς Χριστός Θεού Υιός Σωτήρας ) kas ir vārdu “Jēzus Kristus Dieva Dēls Pestītājs” abreviatūra.

Sadarbības partneri

 

 

 

Rupjmaize ar medu. Spēka ēdiens Lāčplēšiem svētku nedēļas priekšvakarā

Rupjmaize ar medu. Spēka ēdiens Lāčplēšiem svētku nedēļas priekšvakarā

Rupjmaize ar medu. Spēka ēdiens

Ķirbju maize

Ķirbju maizes pirmais valdzinošais iespaids rodas no saulaini dzeltenās krāsas. Jau sen gribējām tādu izcept. Laimīgā kārtā sakrita laiks, kad no Barkānu ģimenes mūsmājās ievēlās milzu ķirbja puse un ieradās Latvijas Mediju iedāvinātā tematiskā avīze ar daudz un dažādām maizes receptēm, arī Gunas Ķiberes ķirbju maizei.

Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Šo ierakstu veltām visām latviešu dēlu mammām Lāčplēša dienas priekšvakarā. Rudzi, kas Latvijas zemē izaug tik brangi, ir kā stipra saite un zemes kods. Rudzu maizes tapšanas darbos mums ļāva ielūkoties Edīte Krastiņa, kura ir izaudzinājusi kuplu bērnu pulku – četras meitas un dēlu. Kad satiec tādas ģimenes, tad allaž jādomā par to, kā māte savus bērnus audzinājusi, ko galdā cēlusi, kas ģimenē bijis svarīgs. Bērni nu ir katrs savos ceļos, bet apciemo mammu, un ģimenes gars ir dzīvs. Pie lielā galda bieži norisinās šerpa humora pilnas sarunas, uz galda bieži ir dēla Jurģa bioloģiskajā saimniecībā Kunturi audzētu rukšu gaļas ēdieni, bet pilnīgi vienmēr ir Edītes ceptā rudzu maize un pašu bišu medus. Gaidīti un lutināti ir gan bērni, gan mazbērni.

Edīte Krastiņa savā tautas tērpā ar pašas ceptu rupjmaizi

Pie Edītes ciemojāmies VKKF atbalstītā Latvijas lauku dzīves pētījumā, kas saistīts ar 80 gadu vecu fotogrāfiju kolekciju no Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem.

Edītes mājas Saktas, mantotas no vīra ģimenes, atrodas tuvu Igaunijas robežai.  Mājas Saktas cēla vīra tēva brālis, palīdzot citiem ģimenes locekļiem. Ģimenē ir interesants stāsts. Savulaik pēc Pirmā pasaules kara Edītes vīra mātes tēvs Krišjāni Strazdiņš, kurš kā strēlnieks piedalījies brīvības cīņās, valsts par to apbalvojusi ar zemes gabalu. Viņš atbraucis aplūkot savu jauno īpašumu Omuļos. Tas bijis krūmiem aizaudzis zemes pleķis un pirmajā brīdī nav šķitis vērtīgs un pievilcīgs. Gribējis jau iet prom, bet zvirbuļi žagaru kaudzē čivinājuši tik jautri, ka Krišjānis nolēmis – šeit tomēr būs laba dzīvošana. Tā palicis un uzcēlis tur māju, nosaucis par “Strazdiņiem”, tā atrodas kilometrus 30 no Edītes mājas.

Bet svētku nedēļas priekšvakarā ir pārdomas par mūsu šodienas valsti un lietām, ko mēs varētu darīt labāk. Ja šo lasītu kādi patriotiski valstsvīri un sievas, es lūgtu apdomāt, vai mēs arī šodien varētu ar dzīvesvietu apbalvot, piemēram, jaunu skolotāju ģimenes. Es zinu, ka to darīja pirmās brīvvalsts laikā. Tad mūsu skolotāju pulks noteikti papildinātos ar jaunām, gudrām, mūsdienīgi izglītotām galvām, un tas dotu jaunu atspērienu valstij. Protams, mūsu strēlnieki negāja cīņās tāpēc, lai tiktu pie zemes, tāpat arī skolotājiem bija savi ideāli. Tomēr ir ļoti patīkami šodien šķirt šīs mūsu vēstures lappuses un saprast, ka toreiz tika izdarīts kaut kas ļoti labs, pareizs un jēgpilns.

Un nu – rudzu maize ar medu un pienu. Spēkam, patriotismam un mīlestībai. Edītes svētku sajūtas recepte: izcep maizi un uzklāj baltu galdautu!

Paldies Edītei Krastiņai par silto uzņemšanu! Ceram atgriezties pie Krastiņiem gan dzīvē, gan stāstos un receptēs.

Sastāvdaļas

  • Rudzu maize
  • Medus
  • Piens (pēc izvēles)

Soļi

Solis 1

Griežam brangas rudzu rupjmaizes rikas. Tik smaržīgas kā mūsu zeme.

Solis 2

Ar karoti smērējam virsū biezu medus kārtu no mūsu bitēm, kas aplidojušas tūkstošiem ziedu mūsu pļavās, lai to savāktu.

Solis 3

Ēdam un izbaudām, piedzerot īstu govs pienu no mūsu laukiem.

Mūsu grāmata

Saistītās receptes

Ķirbju maize

Ķirbju maize

Ķirbju maizes pirmais valdzinošais iespaids rodas no saulaini dzeltenās krāsas. Jau sen gribējām tādu izcept. Laimīgā kārtā sakrita laiks, kad no Barkānu ģimenes mūsmājās ievēlās milzu ķirbja puse un ieradās Latvijas Mediju iedāvinātā tematiskā avīze ar daudz un dažādām maizes receptēm, arī Gunas Ķiberes ķirbju maizei.

Radziņi ar ķimenēm

Radziņi ar ķimenēm

Mana bērnība pagāja septiņdesmito gadu Rīgā, un no tā laika man jaukā atmiņā palikuši baltmaizes radziņi ar ķimenēm, ko varēja nopirkt maizes veikalos.

Nēģi

Nēģi

Nēģi ir apaļmutnieki, tiem nav mugurkaula, nav asaku, toties ir horda, skrimšļi un trešā acs. Šādi tie ir dzīvojuši miljoniem gadu, pat vēl pirms dinozauriem. Vai tie ir vai nav zivis?

Sadarbības partneri

 

 

 

Staks. Vecais, labais staks no kaņepēm

Staks. Vecais, labais staks no kaņepēm

Staks. Vecais, labais staks no kaņepēm

Nēģi

Nēģi ir apaļmutnieki, tiem nav mugurkaula, nav asaku, toties ir horda, skrimšļi un trešā acs. Šādi tie ir dzīvojuši miljoniem gadu, pat vēl pirms dinozauriem. Vai tie ir vai nav zivis?

Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Šoruden mūsu ceļi ved uz Vidzemi, kur ar KKF atbalstu un sadarbībā ar Latvijas vēstures muzeju un RSU antropologiem sākam vairākus gadus ilgu pētījumu par to, kā dzīvo cilvēki Latvijas laukos.

 

Pagājušajā nedēļā ciemojāmies Viesūnēnos, dažus kilometrus no Bērzaunes, pie ļoti radošas ģimenes. Inguna Plotka un Andris Tkačenko agrāk ir bijuši rīdzinieki, strādājuši dizaina un reklāmas aģentūrās, pirms gadiem mantojuši lauku mājas, un nu savu ikdienu vada šeit. Paužot vētrainu, neviltotu prieku, visiem pa vidu dzīvojas ģimenes mīlulis suns Lorijs, kurš vārdu dabūjis par godu doktora Hausa atveidotājam. Andris strādā kā fotogrāfs un dizaina grafiķis. Inguna vada saimniecību, kopj dārzu, reizēm jautrām kompānijām novada kulinārās darbnīcas, ēdienus un produktus saskaņojot ar gadalaiku un notikumu.

Andris Tkačenko un rudens pie netālā Kāla ezera

Saimniekos ir kaut kas no puķu bērniem – krāsaini, temperamentīgi, bohēmiski, atbrīvoti un pārsteidzoši. Iekopuši savu vīnogu lauciņu, kas nav tik pašsaprotami, ņemot vērā Gaiziņa apkaimes bargās ziemas. Mēdz sarīkot sev ekstravagantus svētkus, piemēram, lasot Vinniju Pūku, sēžot ozola zaros (atceries, Kristofers Robins taču dzīvoja ozolā!). No otras puses, savā piemājas zemē viņi, līdzīgi kaimiņiem, iekopuši gan klasisku puķu dārzu, gan audzē kartupeļus, burkānus, pastinakus, ķirbjus, dažāda lieluma un krāsu pupiņas, veselu kolekciju piparmētru, skābē kāpostus un konservē dārzeņus, marinē sēnes un gurķus.

Ingunas un Andra daudz lasītā grāmata par Vinniju Pūku

Pagrabā sagūlušas burkas un burciņas ar daudzkrāsainu saturu, solot gardus mirkļus aukstajā un tukšajā laikā. Arī māja ir pilna ar ražu – dažādu augu pušķi, zāļu tējas, koriandrs un citi garšaugi, ķirbji, kaltēti āboli piepilda telpas ar smaržām un piesātinātu, intriģējošu noskaņu. Teju jūgendiskos vijumos izlocījušies divmetrīgie tomātu laksti, kurus ačgārni piekāruši pie griestiem ar visām saknēm, kas attīrītas no zemes, lapām un tomātiem, lai pamazītēm ienākas. Tādā veidā tie ilgāk glabājoties garšīgi un smaržīgi.

Burvīga metode lēnai tomātu gatavināšanai

Šoreiz īpašs ir stāsts par kaņepēm, kuras saņēmuši no vecmammas mantotajā zemē. Tās pašas sasējas, rudenī jānovāc raža. To reizēm gan viņu vietā pasteidzas izdarīt putni. Kā zināms, Latvijas dārzos audzētās kaņepes nav apreibinošas to narkotiskajā nozīmē, bet reibt var no maigi riekstainās smaržas, kura izplatās, sēkliņas grauzdējot stakam. Vērtības un garšas ziņā gribētos kaņepes salīdzināt ar olīvām – ne katram tās iegaršojas no pirmās reizes, pie tām vajag mazliet pierast, bet, ja reiz esi iemīlējis, tad uz mūžu. Latviešiem kaņepes gadu simtiem bijis iecienīts augs uztura bagātināšanai, agrāk no tām pat ieguvuši pienu, ar ko ģimenes varēja iztikt mēnešos, kad govis pirms teliņu dzimšanas “aizgāja ciet”.

Labos gados kaņepes krietni pāraug cilvēka augumu, kā redzējām Andra fotogrāfijās. Kaņepes pēc formas atgādina eglīti, Andris pat reiz radījis Ziemassvētku apsveikuma dizainu ar izgreznotas kaņepes bildi.

Pēc šā brīža likumdošanas, ja vēlies audzēt kaņepes ar platībmaksājumiem, jāsēj sertificētas, licencētas sēklas no Francijas. Vietējie saimnieki nedrīkst audzēt kaņepes no savas izaudzētās sēklas arī nākamajā gadā, tās atkal jāpērk. Diemžēl, no franču sēklas sētās kaņepes garšo citādi, arī struktūra stakam ir atšķirīga, tāpēc labu mantu, tādu, kā Latvijā pazīstam un mīlam, saimnieki var audzēt un ražot tikai savas ģimenes vajadzībām, saimnieciskā darbība nekad nebūs tik ienesīga Eiropā lobēto likumu dēļ.

Kaņepēm esot dažādas šķirnes. Kad pašiem kaņepes dārzā nav izaugušas pietiekamā daudzumā un vajadzējis piepirkt, sapratuši, ka to garša ļoti atšķiras. Sēklas piepērkot no Adzelviešiem Burtniekos, tur tās audzē un pārdošanai taisa staku, sviestu, pavalgu, un var arī parādīt, kā taisa kaņepju auklas. (http://www.adzelviesi.lv/). http://lathemp.lv/?page_id=103)

Andrim staks ir neatņemama ikdienas brokastu sastāvdaļa – uz rupjas maizes šķēles uzklāj staku un virsū liek biezpienu ar sāli un krējumu. Spēcīgā kaņepju garša kontrastē ar maigo biezpienu, tumšā krāsa ar balto, viena otru papildinot un izceļot.

Inguna, kurai ir milzu kolekcija ar pavārgrāmatām, iedvesmojoties no Engadīnes riekstu tortes, ir izslīpējusi pati savu recepti brīnumaini valdzinošiem kaņepju cepumiem. Ja vēlies tos nogaršot, piesakieties kulinārajām darbnīcām šeit: https://www.facebook.com/viesuneni/?ref=br_rs

Paldies par viesmīlību, draugi! Paldies par kaņepēm, citiem gardumiem, zelta lapām, stāstiem un silto uzņemšanu. Citā reizē vēl padalīsimies ar recepti kartupeļu pankūku tortītei, ar kuru mūs cienāja Viesūnēnos.

Sastāvdaļas

  • Kaņepes
  • Sāls

Soļi

Solis 1

Kaņepes uz karstas, sausas pannas viegli karsē, līdz sāk jauki smaržot un knikšķēt. Nekādā gadījumā nedrīkst sēklas pārgrauzdēt un sadedzināt, tad tās kļūst rūgtas, jo sadeg eļļa.

Solis 2

Elektriskajā gaļas maļamajā mašīnā ber atdzisušas sēklas. Ar rokas gaļas maļamo mašīnu būs ļoti grūti un smagi izmalt, vismaz pirmo reizi, tad labāk kaņepes saspiest piestā.

Solis 3

Pēc pirmās malšanas pievieno nedaudz sāls. Uzmanību ar maļamo – slodze ir liela, jāuzmanās no pārkaršanas! Pēc pirmās reizes vajag pataustīt, cik mašīna karsta, un vajadzības gadījumā padzesēt.

Solis 4

Tā kopumā kaņepes izmaļ četras reizes. Malšanas laikā izplatās ļoti jauka smarža. Sāk izdalīties eļļa un masa kļūst arvien ķepīgāka un lipīgāka.

Solis 1

Staku uzglabā slēgtā traukā. Ēd ar maizi, biezpienu, sviestu vai vārītiem kartupeļiem. Var ar to papildināt dažādus ēdienus.

Mūsu grāmata

Saistītās receptes

Nēģi

Nēģi

Nēģi ir apaļmutnieki, tiem nav mugurkaula, nav asaku, toties ir horda, skrimšļi un trešā acs. Šādi tie ir dzīvojuši miljoniem gadu, pat vēl pirms dinozauriem. Vai tie ir vai nav zivis?

Sadarbības partneri

 

 

 

Vistu aknu pastēte

Vistu aknu pastēte

Vistu aknu pastēte

Nēģi

Nēģi ir apaļmutnieki, tiem nav mugurkaula, nav asaku, toties ir horda, skrimšļi un trešā acs. Šādi tie ir dzīvojuši miljoniem gadu, pat vēl pirms dinozauriem. Vai tie ir vai nav zivis?

Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Ar lielu prieku pieņēmām ielūgumu uz Ķekavas putnu fabriku, kurā prezentēja jaunumus – no 2017. gada vasaras sākuma veikalos parādīsies paaugstinātas kvalitātes vistas gaļa ar atzīmi “Audzēts bez antibiotikām”. Tam par godu piedāvājam cāļu aknu pastētes recepti. Šī noteikti ir mūsmāju iecienītākā pastētes recepte, kuru pie mums ēduši cilvēki, kuri ikdienā sakās esam veģetārieši, un tādi, kuri parasti neēd aknas.

Aknu pastētei no cāļu aknām raksturīga maiga garša un smalka faktūra. Papildināta ar dažādām piedevām, tā ir izcila maizīšu gatavošanai gan vienkāršām brokastīm un vakariņām, gan viesību bufetes galdā.  Tomēr līdz šim to gatavojām ne pārāk bieži, ņemot vērā faktu, ka broileru aknās mēdz izfiltrēties visas diskutablās vielas, ko cāļi parasti spiesti uzņemt lielajās putnu fabrikās – antibiotiku atliekas un hormoni, tāpat trūkst pārliecinošas informācijas, kā tās ietekmē ģenētiski modificēta pārtika. Gaļas lielražošana reti ir atvērta dažādiem neērtiem klientu jautājumiem.

Ciemojoties, Ķekavā, bija iespēja pavaicāt visu interesējošo nepastarpināti. Uzzinājām, ka Ross 308 šķirnes cāļus pērk Skandināvijā, un daļu no gatavās produkcijas atkal eksportē. Šobrīd Latvija no visām Eiropas valstīm ir 7. vietā pēc izmantotajiem antibiotiku apjomiem, kas nav slikts rādītājs (secīgi 1. vietā ir tā valsts, kurā izmanto vismazāk). Ķekavas putnu fabrikā investēti vairāk nekā 3 miljoni eiro, lai uzlabotu putnu labturību un biodrošību, cāļiem lieto no skuju kokiem ražotus pakaišus, barība ir papildināta ar vitamīniem. Ir ieviests īpašs dezinfekcijas aprīkojums un speciāli darba tērpi personālam. Tas viss kopumā nodrošina cāļu veselīgus augšanas apstākļus. Iespēja, ka broileri saslimst un ārstēšanā nepieciešams lietot zāles, ir niecīga. No vasaras sākuma ar īpašās kvalitātes marķējumu pārdos tikai pilnīgi veselu vistu gaļu, kas atbilst visiem sertifikātiem un augstajām Skandināvijas valstu prasībām. Vairāk informācijas no Ķekavas putnu fabrika sadaļā Stāsti.

Sakarā ar putnu gripas karantīnu apmeklētājiem bija liegta uzturēšanās pie cāļiem, bet redzējām video ar gaišajām, plašajām putnu novietnēm. Ceram, ka pēc karantīnas beigām izdosies izmantot iespēju ciemoties pie pašiem broileriem.

Un jau pavisam drīz varēsim mierīgu sirdi gatavot vistu aknu pastēti tik bieži, cik vien kārosies. Ēst paši un cienāt citus.

Recepte ir no mūsu jaunās grāmatas “Eiropas vēsture latviešu virtuvē”

Sastāvdaļas

  • 0.7 kg broileru aknu
  • 0,2 kg cūkas speķa vai cauraugušas gaļas
  • 1 liels burkāns
  • 1 saldskābs ābols
  • 1 liels sīpols
  • Šķipsniņa sāls
  • Šķipsniņa maltu melno piparu
  • Pēc izvēles 2 ēdamkarotes kalvadosa vai brendija
  • Lauru lapa un/vai daži timiāna zariņi

Želejai (bez tās var arī iztikt)

  • 3–4 ēdamkarotes brūkleņu ievārījuma
  • 1 tējkarote pulverveida želatīna
  • Sarkano piparu graudi un timiāna zaļumi rotāšanai

Soļi

Solis 1

Saknes un ābolus nomizo. Āboliem izņem serdes. Saknes, ābolus un speķi sagriež gabalos.

Solis 2

Vispirms uz pannas apcep speķi, tad liek klāt aknas un saknes un apgrozot sacep gabalus brūnus.

Solis 3

Tad liek klāt garšvielas, pielej ūdeni un lēni vāra apmēram pusstundu. Burkāniem jābūt mīkstiem un šķidrumam jānovārās tā, lai paliktu pavisam nedaudz. Ja buljona ir daudz, to šajā brīdī nolej traukā un atliek malā.

Solis 4

Atdzesē kādu laiciņu, izņem lauru lapu un/vai timiānu, visas sastāvdaļas virtuves kombainā vai caur gaļas maļamo mašīnu.

Solis 5

Kad pastēte samalta, kopā ar buljonu no pannas pēc izvēles pievieno pāris karotes kalvadosa vai brendija. Ja masa par biezu, pielej mazliet buljona no pannas un izmaisa. Kad pastēte atdzisīs, tā sabiezēs, tāpēc šķidrumu var pievienot tā, lai silta tā būtu nedaudz šķidrāka par vēlamo biezumu smērēšanai uz maizītes.

Solis 6

Pagaršo sāli un piparus. Kad atdzisīs, sāli jutīs mazāk. Ja pēc garšas sāls un piparu šķiet pietiekami, pievieno vēl nedaudz.

Solis 7

Pastēti sapilda trauciņos un atdzesē vismaz dažas stundas. Uzglabā ledusskapī, pārklātu ar vāciņu vai pārtikas plēvi.

Solis 8

Ja vēlas, var pārliet brūkleņu želeju, tā pastēte labāk uzglabāsies. Želatīnu aplej ar dažām karotēm uzvārīta, atdzesēta ūdens. Uzkarsē brūkleņu ievārījumu, iemaisa un izkausē uzbriedināto želatīnu. Brūkleņu želeju pārlej pastētei. Rotā ar svaigām brūklenēm, sarkanajiem pipariem un timiāna lapiņām pēc izvēles.

Solis 9

Ja nevēlas pastēti pārliet ar brūkleņu želeju, var tai pārliet kārtiņu kausēta sviesta, lai virskārta neapkalstu.

Mūsu grāmata

Saistītās receptes

Nēģi

Nēģi

Nēģi ir apaļmutnieki, tiem nav mugurkaula, nav asaku, toties ir horda, skrimšļi un trešā acs. Šādi tie ir dzīvojuši miljoniem gadu, pat vēl pirms dinozauriem. Vai tie ir vai nav zivis?

Sadarbības partneri

 

 

 

Bauskas pils sietais siers ar dārzeņiem

Bauskas pils sietais siers ar dārzeņiem

Bauskas pils sietais siers ar dārzeņiem

Nēģi

Nēģi ir apaļmutnieki, tiem nav mugurkaula, nav asaku, toties ir horda, skrimšļi un trešā acs. Šādi tie ir dzīvojuši miljoniem gadu, pat vēl pirms dinozauriem. Vai tie ir vai nav zivis?

Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Bauskas pilī šovasar divus mēnešus varēja aplūkot Edītes Pauls Vīgneres izstādi “Koronetes”, kuru papildināja Valda Ošiņa lielformāta fotogrāfijas ar vainagu, diadēmu un galvassegu tuvplānu fotogrāfijām. Mākslinieces sapnis par izstādi Bauskas pils restaurētajās telpās nu ir piepildījies. Sakoptie vecie mūri un gaisotne pilī bija īsti piemērota vide 80 grezno un neparasto galvasrotu kolekcijai. Paldies pils vadībai un darbiniekiem par atsaucību!

Pilī smaržo pēc veciem mūriem, lineļļas, koka, gaišas tīrības un cieņpilnas attieksmes pret vēsturi. Pastaigā pa pili patīkami pārsteidza sastaptās ļoti laipnās un zinošās viesu saņēmējas, ģērbtas seno laiku tērpos. Maigajā apgaismojumā dāmas ar aubītēm un garajām kleitām šķita kā izkāpušas no vecmeistaru gleznām. Sarunas ar viņām bija necerēta papildu vērtība ikvienā no telpām, vai tā bija zāle, telpa ar senajiem tērpiem vai pils virtuve. Netrūka dažādu pārsteidzošu detaļu: durvju rokturu, virtuves piederumu, grīdas flīzīšu, krāsns podiņu un daudz citu interjera un sadzīves elementu, ko pētīt un par ko priecāties, kaut kopumā patika arī pils telpās saglabātā brīvā telpa. Patiešām iesakām doties ekskursijā, ieplānojot pietiekami ilgu laiku, lai pietiktu gan apskatei, gan sarunām, gan varētu iestiprināties restorānā. Bauskas pils mājaslapā ir pieejama ērta virtuālā tūre, bet tur nesastapsiet skaistās pils meitenes.

Mēs nerakstītu par Bauskas pili šajā lapā, ja pasākumam nebūtu kāds sakars ar ēdienu. Bauskas pils restorānā gatavo arī dažādas receptes no seniem laikiem. Interesenti var iepriekš pasūtīt mielastus dažādām gaumēm.  Pils labais gariņš Vineta Rudzīte parūpējās, lai izstādes atklāšanas vakarā galdā būtu mīklā iecepta pastēte, mandeļu cepumi un neparasts, krāsains un ļoti gards siers, kura recepti nododam jūsu rīcībā:

“Parasti viduslaiku un renesanses laika ēdieniem receptēs minētas sastāvdaļas un gatavošanas gaita, bet netika minēts svars vai daudzums. Gatavotos sierus mēdza pasniegt galma maltītēs kā uzkodu kopā ar pastētēm, sviestu un maizi.”

Sastāvdaļas

  • Piens
  • Sviests
  • Sāls
  • Dilles
  • Pētersīļu lapas
  • Dārzeņi (burkāni, cukīni, puķkāposti)

Soļi

Solis 1

Lai pagatavotu sieru (2 kg) nepieciešams 10 litri kvalitatīva govs piena.

Solis 2

Pienu karsē, pieliek nedaudz citronskābes, lai veidotos biezpiena kunkulīši, pievieno sāli.

Solis 3

Kad izveidojusies biezpiena masa, notecina sūkalas.

Solis 4

Pievieno mazliet sviestu, sakapātus zaļumus (dilles un pētersīļu lapas) un ūdenī blanšētus dārzeņus. Tad katlā visu kārtīgi samaisa. 

Solis 5

Uz dēlīša uzliek audumu (marli), tad kārto sieru uz tā, sasien un virsū liek slogu.

Solis 6

Sieram ļauj nostāvēties dažas stundas.

Solis 7

Pasniedz uz dēlīša vai lēzena šķīvja, rotātu ar pētersīļu lapiņām.

Mūsu grāmata

Saistītās receptes

Nēģi

Nēģi

Nēģi ir apaļmutnieki, tiem nav mugurkaula, nav asaku, toties ir horda, skrimšļi un trešā acs. Šādi tie ir dzīvojuši miljoniem gadu, pat vēl pirms dinozauriem. Vai tie ir vai nav zivis?

Sadarbības partneri