Brokastis
Svētdiena, 29 oktobris, 2017

Staks. Vecais, labais staks no kaņepēm

Staks_VO_190795

Šoruden mūsu ceļi ved uz Vidzemi, kur ar KKF atbalstu un sadarbībā ar Latvijas vēstures muzeju un RSU antropologiem sākam vairākus gadus ilgu pētījumu par to, kā dzīvo cilvēki Latvijas laukos.

Lasīt vairāk.

Dzērieni
Svētdiena, 5 novembris, 2017 - Gatavo
Foto: Valdis Ošiņš Pierakstīja: Sandra Ošiņa

Cidoniju Daikiri. Saulains dzēriens pelēkajai sezonai

 

Cidonijas, daikiri

Cidonijas atceros kopš bērnības, kad vecāki tās iestādīja dārzā kā neredzētu jaunumu. Toreiz neviens lāgā nezināja, kas izaugs no mazajiem, ērkšķainajiem krūmiņiem ar sārtajiem ziediem. Kad varējām nomēģināt pirmo ražu, garša bija kā sprādziens – kaut kas ne ar ko nesalīdzināms. Gadās, kāds saka – tās ir kā ziemeļu citrons, tomēr cidonijas ir citādākas, vēl ņiprākas un bagātīgākas ar smalkām niansēm. Tā kopš tiem laikiem rūpējamies, lai katru rudeni ledusskapī nonāk vismaz dažas burciņas ar dzeltenajām, sacukurotajām šķēlītēm. Lasīt vairāk.

Kūkas, maizītes
Svētdiena, 18 novembris, 2018 - Gatavo
Foto: Valdis Ošiņš Pierakstīja: Sandra Ošiņa

Cēsu kliņģeris

 

Klingeris_VO_4170499

Kliņģeri galdā ceļam nopietnu svinību gadījumos, tas ir cieņā visā Latvijā. Pirms godiem vienmēr notiek spriešana – ko labāk izvēlēties – torti vai kliņģeri? Kliņģeris ir labāks visos gadījumos, kad piedalās daudz cilvēku, bet cienāšana nenotiek pie galda. Piemēram, jubilejās darba kolektīvos, izlaidumos, skolu un klašu pasākumos. Bet māksliniece Ērika Māldere atceras, ka viņas vecmāmiņa Vilma Gulbe savulaik teikusi, ka kliņģeris ar smukiem caurumiem jānes raudzībās, ja piedzimusi meitene – nedrīkst nest kūku, jo tad paliks vecās meitās kā tāda kūka.

Kliņģeris mūsu tradīcijās ienācis no baltvāciešiem, no muižu virtuvēm. Pagājušajā gadsimtā kliņģeri cepa ar drumstalām, rozīnēm un kanēli. Mīklai dzeltenumam varēja piejaukt safrānu vai olu dzeltenumus. No garšvielām – vaniļu un kardamonu. Salīdzinoši nesen ienākusi mode kliņģeri rotāt ar augļu kompozīcijām, ko pārklāja ar želeju. Vēl viens variants ir pildīt saldo kliņģeri ar vārīto krēmu, žāvētiem augļiem un marmelādes gabaliņiem. Iecienīti ir arī sāļie kliņģeri.

Bieži kliņģeri vēlamies galdā redzēt dzimšanas dienās. Reiz mūsu portālā kliņģera recepti bija atradusi kāda sieviete, kura interneta sarunu forumā jautāja pēc padoma, kā viņa savam 5 gadus vecajam dēlam pati to varētu izcept dzimšanas dienas svinībām. Kāda no māmiņām brīdināja, ka izcept kliņģeri nav joka lieta, ir liels risks, ka pirmajā reizē tas var neizdoties, un tad būs sabojāti svētki. Jā, atbildēja puisēna mamma, es labprāt pasūtītu gatavu kliņģeri, bet es dzīvoju Šrilankā un šeit tas nav iespējams. Tā nu viņa apņēmības pilna ķērās pie darba, un mums bija prieks lasīt, ka viņai viss ir ļoti labi izdevies. Šis stāsts un citi līdzīgi vedina domāt par to, cik dziļi mūsos ir iekodētas tradīcijas, jo pīrāgu, kliņģeru un citas svētku cepumu receptes meklē cilvēki no visām pasaules malām. Cenšas izcept pīrāgus un kliņģerus Amerikā, Brazīlijā, Austrālijā un citās tālās zemēs. Kas zina, kurš bijis pirmais cilvēks pasaulē, kurš izcepis kliņģeri, bet interesants stāsts ir par kādu itāļu mūku, kurš savulaik domājis, kā lai apbalvo bērnus par kristīgo tekstu mācīšanos no galvas. Un izcepis tādus kliņģerīšus, lai iepriecinātu par centību. Kontekstā viņš nolēmis, ka šiem saldumiem jābūt tādiem, kas ataino lūgšanā saliktas rokas, un tā esot radusies tradicionālā kliņģera forma.

Šoreiz kliņģera cepšanu varējām mācīties no profesionālas konditores Rutas Batņas, kura ciemojās pie meitas Evitas Smilgas, konditores nu jau otrajā paaudzē. Ruta agrāk cepusi kārumus Raunā, ilgu gadu garumā, kopš 1970. gada. Šobrīd aktīvās darba gaitas piebremzējusi, bet neliedz padomu jaunajiem speciālistiem. Ruta ar pateicību atceras jaunību un savus pirmos meistarus Ilmāru un Ligitu Ozoliņus, no kuriem pati savulaik mācījusies. Tagad Ruta nodod savas zināšanas meitai Evitai Smilgai, kura šobrīd dzīvo Cēsīs un savās mājās cep kūkas un tortes pēc pasūtījumiem.

Evita pagājušajā vasarā piedalījās un guva pirmo godalgu Zaubes Savvaļas garšu festivālā, mājas toršu konkursā. Viņai patīk cept kūkas no dažādām dabīgām izejvielām, izmantot īstu sviestu, vislabāk no Straupes, Latvijas dzērveņu, ābolu vai rabarberu ievārījumus, kurus mēdz radoši kombinēt savā starpā, lai iegūtu vajadzīgos garšu salikumus. Fotogrāfijās redzamas abu divu, mammas un meitas rokas, kuras kopīgi darbojas, lai taptu lielais un skaistais kliņģeris. Brīži, kad viena paaudze otrai nodod savas zināšanas, ir svētīgi.

Receptes sastāvdaļas ir dotas lielam kliņģerim, kādu var izcept tikai lielā, profesionālā cepeškrāsnī. Ja vēlaties paši cept kliņģeri mājās, izdaliet sastāvdaļas ar divi.

 

Recepti drukātā veidā var atrast Latvijas Mediju izdevumā “Latvijas novadu tradicionālie ēdieni”, veikalā Dzirnavu iela 21 Rīgā vai e-veikalā.

Priecīgus svētkus!

Pamatēdieni
Trešdiena, 3 janvāris, 2018 - Gatavo
Foto: Valdis Ošiņš Pierakstīja: Sandra Ošiņa

Zivs Kuivižu zvejnieksievu gaumē

 

Asaris_VO_090114

Vecgadam piestāv zivis. Daudzi tās gatavo svētku galdam, ticot zivs simboliskajai nozīmei. Grieķu valodā zivs saucas Ichthys, (Ιησούς Χριστός Θεού Υιός Σωτήρας ) kas ir vārdu “Jēzus Kristus Dieva Dēls Pestītājs” abreviatūra.  Zivs simbols bieži tiek izmantots kā sava veida kristīgās ticības apliecinājums. Tautā iecienīta vēl kāda tradīcija. Daudziem maciņā nonāk zvīņas, cerot, ka Jaunajā gadā tas līdzēs tikt pie spožām naudiņām un dzīvot pārticībā. Lasīt vairāk.

Piedevas
Otrdiena, 16 jūnijs, 2015 - Gatavo
Foto: Valdis Ošiņš Pierakstīja: Sandra Ošiņa

Inetas Karules Jāņu siers jeb Mū kundze mīl brīvību

Janu_siers_Ineta_Karule_VO_6140084

Martā Mercendarbes muižā Ineta Karule rādīja, kā gatavot īpašu stipro sieru. Tā kā pērn Baldones garšas meklējumos Inetas siers guva nedalītu žūrijas un baldoniešu atzinību – ieguva pirmo vietu, braucām skatīties, kā tas top. Inetai palīdzēja dzīvesbiedrs Imants un trīs bērni – Laura, Kārlis un Elīza. Pasākums bija kupli apmeklēts, varējām piedalīties, izmēģināt roku katla maisīšanā, taustīt masas biezumu, piebērt garšvielas un, protams, nogaršot. Tā kā pasākums bija bezmaksas, paldies Karuļu ģimenei un muižas saimniecei Zanei Ulmanei par laipnu uzņemšanu. Bet jau toreiz, agrā pavasarī, mēs nolēmām vasarā brīvā dabā satikties ar siera tapšanā ļoti svarīgu personu ­– govi Mū kundzi. Pirms Jāņiem, kad viss sāk ziedēt, īstā viesošanās diena ir klāt. Lasīt vairāk.

Salāti
Svētdiena, 18 novembris, 2018 - Gatavo
Foto: Valdis Ošiņš Pierakstīja: Sandra Ošiņa

Rozā rasols ar siļķi un bietēm

 

Rasols

Pirmās brīvvalsts bieži svētku galdā bija rozā krāsas rasols, kuram pievienoja mazsālītu siļķīti. Ļoti līdzīgus salātus mūsu dienās gatavo somi ar nosaukumu rossoli, ko viņi uzskata par savu nacionālo ēdienu. Mūsu ģimenē šo ēdienu gatavojam īpaši opītim, jo viņam tādu gatavoja viņa mamma, tās ir viņa bērnības atmiņas. Receptē nelietoja majonēzi, bet tikai labu, biezu skābo krējumu. Bija laiki, kad mūsu radu saimē viesībām biežāk izvēlējās gatavot “balto” rasolu un “siļķi kažokā”. Bet pēdējā laikā ievērojām, ka opim pagatavotā rozā rasola bļoda tukšojas lielā ātrumā, tā ar katru reizi rozā rasola bļodas izmērs pieaug arvien lielāks.

Latvijā šis variants ir nedaudz piemirsts, tāpēc publicējam recepti, lai atkal celtu godā šo labo ēdienu!

Recepti drukātā veidā var atrast Latvijas Mediju izdevumā “Latvijas novadu tradicionālie ēdieni”, veikalā Dzirnavu iela 21 Rīgā vai e-veikalā.

Priecīgus svētkus!

Saldēdieni
Sestdiena, 17 novembris, 2018 - Gatavo
Foto: Valdis Ošiņš Pierakstīja: Sandra Ošiņa

Aulejas kļockas

 

Klockas_VO_250275

Kļockas ir godu ēdiens, ar ko Latgalē pabeidz godu mielastus. Tas ir tradicionāls vietējais saldēdiens, ko visi gaida ar labpatiku. Kļockas ir rauga mīklas biezpiena pīrādziņi. Agrāk tos gatavoja jau kādu dienu pirms godiem, lai galvenajā svētku dienā kādi ēdieni jau būtu sagatavoti tā, ka tos vajag vairs tikai uzsildīt. Īsti labas un pareizas kļockas var pagatavot tikai no stingri nospiesta, sausa, bet mīksta lauku biezpiena.

Kļockas ir svarīgi iztvaicēt – var tvaicēt sietā, jauno modeļu cepeškrāsnīs mēdz būt arī speciāls tvaicēšanas režīms. Var lietot caurduri, ko uzliek virs katla ar vārošu ūdeni. Ļoti labas kļockas izdodas multivāres katlā tvaicēšanas režīmā. Kad tās iztvaicējušās mīkstas, pārlej ar siltu kausēta sviesta un krējuma mērci.

Ēd ar rokām, kuras apslauka blakus sēdošā mīļākā kaimiņa žaketē. Ja kādam pēc ēdienreizes ir pavisam tīra žakete, tas neesot visai labs cilvēks.

Fotogrāfija uzņemta viesu namā “Lejasmalas”, Aulejas pagastā. Paldies viesu nama īpašniecei Annai Ļaksai un saimniecei Sandrai Vaišlei!

 

Recepti drukātā veidā var atrast Latvijas Mediju izdevumā “Latvijas novadu tradicionālie ēdieni”, veikalā Dzirnavu iela 21 Rīgā vai e-veikalā.

Priecīgus svētkus!

Uzkodas
Trešdiena, 7 februāris, 2018 - Gatavo
Foto: Valdis Ošiņš Pierakstīja: Sandra Ošiņa

Burkānu pīrādziņi

 

VO_100022-1

Burkānu pīrādziņu recepte labi iederas, gaidot Meteņu dienu, kuru senie latvieši svinēja 6. februārī. Latvijā  ienākot kristīgajai ticībai, Meteņus svinēja 7 nedēļas pirms Lieldienām, tūlīt pēc tam sākās gavēnis. Tā kā šogad Lieldienas sāksies 30. martā, Meteņu svinības sāktos 9. un beigtos 12. februārī, un tā būtu Pelnu diena. Meteņi iezīmē viduspunktu starp Ziemas saulgriežiem un Lieldienām.  Meteņus agrāk sauca arī par Vastlāvjiem, Lastvāgiem, Miesmešiem, Miezmežu dienu, Aizgavēni, Buduļu vakaru vai Pīrāgu dienu. Senlatviešu vārds “meti” apzīmēja “laika griežus”, no tā izcēlies vārds “laikmets”. Lasīt vairāk.

Vakariņas
Svētdiena, 29 oktobris, 2017

Staks. Vecais, labais staks no kaņepēm

Staks_VO_190795

Šoruden mūsu ceļi ved uz Vidzemi, kur ar KKF atbalstu un sadarbībā ar Latvijas vēstures muzeju un RSU antropologiem sākam vairākus gadus ilgu pētījumu par to, kā dzīvo cilvēki Latvijas laukos.

Lasīt vairāk.

Zupas
Svētdiena, 4 novembris, 2018 - Gatavo
Foto: Valdis Ošiņš Pierakstīja: Sandra Ošiņa

Cukīni zupa ar muskatziedu

 

Cukini zupa

Veltīta Mildai Ošiņai

 

Cukīni zupa ar muskatziedu ir ļoti maiga un aromātiska. Kad pagājušajā vasarā pēc senas pavārgrāmatas gatavojām receptes Zaubes savvaļas kulinārajam festivālam, starp sastāvdaļām bija minēts “mušatenblūm”, latviski – muskatzieds. Līdz šim bijām lietojuši tikai smalki rīvētu muskatriekstu, kas ir ņiprs, ar to nedrīkst pārspīlēt. Mums nebija ne jausmas, kā garšo ēdiens, kam pievienots tā zieds.

Ciemojoties veikaliņā manasgarsas.lv, varen nopriecājāmies, ka šādus ziedus varam nopirkt. Tie ir ļoti skaisti! Un smarža ir eksotiska – protams, nedaudz atgādina muskatriekstu, tomēr daudz maigāka un vienlaicīgi intensīva. Mazliet atgādina augļainu ļoti gatavu plūmju smaržu. Izmēģinot ziedu lietot dažādos veidos, secinājām, ka labāk to pievienot pašā vārīšanas sākumā, lai kārtīgi ievelkas. Ja to pieliek pašās gatavošanas beigās, īstais aromāts parādās ēdiena pārpalikumā. Ar tā piedevu pašu parastāko dārzeņu zupu var pārvērst smalkā “špeizē”, kā teiktu mūsu radi no vācu puses.

Zupai var pēc vēlēšanās pievienot arī citus dārzeņus, kas nu kuram garšo, kas dārzā izaudzis vai ledusskapī atradies. Mums šoreiz katlā iekrita vēl smuks brokoļa gabals. Gatavajai zupiņai var pārkaisīt sēkliņas (mums šoreiz bija sezams) un baudīt ceptus siera grauzdiņus.

 

Paldies Laurai par cukīni!

 

© 2010 Garšīgā Latvija. Visas tiesības aizsargātas