Sestdiena, 17 novembris, 2018 - Gatavo
Foto: Valdis Ošiņš Pierakstīja: Sandra Ošiņa

Aulejas kļockas

 

Klockas_VO_250275

Kļockas ir godu ēdiens, ar ko Latgalē pabeidz godu mielastus. Tas ir tradicionāls vietējais saldēdiens, ko visi gaida ar labpatiku. Kļockas ir rauga mīklas biezpiena pīrādziņi. Agrāk tos gatavoja jau kādu dienu pirms godiem, lai galvenajā svētku dienā kādi ēdieni jau būtu sagatavoti tā, ka tos vajag vairs tikai uzsildīt. Īsti labas un pareizas kļockas var pagatavot tikai no stingri nospiesta, sausa, bet mīksta lauku biezpiena.

Kļockas ir svarīgi iztvaicēt – var tvaicēt sietā, jauno modeļu cepeškrāsnīs mēdz būt arī speciāls tvaicēšanas režīms. Var lietot caurduri, ko uzliek virs katla ar vārošu ūdeni. Ļoti labas kļockas izdodas multivāres katlā tvaicēšanas režīmā. Kad tās iztvaicējušās mīkstas, pārlej ar siltu kausēta sviesta un krējuma mērci.

Ēd ar rokām, kuras apslauka blakus sēdošā mīļākā kaimiņa žaketē. Ja kādam pēc ēdienreizes ir pavisam tīra žakete, tas neesot visai labs cilvēks.

Fotogrāfija uzņemta viesu namā “Lejasmalas”, Aulejas pagastā. Paldies viesu nama īpašniecei Annai Ļaksai un saimniecei Sandrai Vaišlei!

 

Recepti drukātā veidā var atrast Latvijas Mediju izdevumā “Latvijas novadu tradicionālie ēdieni”, veikalā Dzirnavu iela 21 Rīgā vai e-veikalā.

Priecīgus svētkus!

Sestdiena, 17 novembris, 2018 - Gatavo
Foto: Valdis Ošiņš Pierakstīja: Sandra Ošiņa

Sklandrauši

 

Sklandrausis

Sklandrausis, dižrausis, žograusis. Sklandrouš kurzemniekiem, sūr kakūd lībiešiem. No neraudzētas rudzu rupja maluma miltu mīklas veidots aplis ar uzceltām maliņām, kurā ir kartupeļu biezeņa un vārītu burkānu pildījums, pārklāts ar skāba krējuma un cukura virsiņu. Oranžs, apaļš kā saule, tāpēc tik labi iederas gadskārtu svētkos, īpaši rudenī un ziemā, bet vēstures avotos atrodamas ziņas, ka cepts arī Lieldienu svētku galdam. Saulgriežu mielastā sklandrausis iemiesoja saules enerģiju. Formas un krāsas ziņā viens no skaistākajiem mūsu ēdieniem, turklāt ar ļoti senu vēsturi. Agrāk raušus cepuši ugunskura oglēs, tāpēc bija svarīgi izveidot augsto žodziņu, lai pildījums, ko senāk taisīja tikai no burkāniem, neaizplūstu ugunī. Kartupeļu masu raušu pildījumam sāka lietot tikai 19. gadsimtā, kad zemnieki bija pieņēmuši un iecienījuši jaunās, no Dienvidamerikas atceļojušās saknes, bez kurām šodien latviešu virtuvi nevaram iedomāties.

Gadu gaitā ir nācies pagaršot daudz dažādu sklandraušu. Lai gan tie izskatās līdzīgi, garša starp ir ļoti atšķirīga. Kāpēc tā, devāmies skaidrot pie Mareka Reķa.

Mareku Reķi ikdienā var sastapt “Suitu maizē”, paša izveidotā ceptuvē, Krišjāņa Barona ielā iepretim Bērnu Pasaulei. Vairākus gadus ceptuve atradās Biķernieku ielā, pērnā gada nogalē Suitu maizes cepēji iesildījuši jaunas telpas. Smaržas, kas virmo no karstajām krāsnīm, ir reibinošas. Rudzi, kvieši, kanēlis, mazliet izkusis cukurs. Tā smaržo apsolījums par siltu labsajūtu un spēku.

Šeit cep rudzu un kviešu formas maizi ar sēklām, tradicionālo suitu saldskābmaizi lielos, apaļos kukuļos, un, protams, sklandraušus. Mareka ceļš līdz maizes cepšanai nav gluži vienkāršs. Pēc izglītības finansists, pastrādājis bankā, viņš sapratis, ka tas nav viņa lauciņš. Tad vairākus gadus strādājis ar nekustamajiem īpašumiem. Līdz krīzei. Kā daudziem, atkal bija jāmeklē cits darbs. Tā Mareks nolēmis veidot pats savu uzņēmumu, cept suitu gardo maizi un raušus. Receptes ir no viņa ģimenes, no mammas Rutas Sokolovskas, kura cep maizi un sklandraušus Alsungā. “Suitu maizes” ceptuvē varam piedzīvot, ko nozīmē no paaudzes paaudzē nodotās zināšanas.

Par sklandraušiem Mareks teic, ka droši vien šī rudzu un dārzeņu savienība, visticamāk, savulaik radusies tāpēc, ka tie bijuši produkti, kas vienmēr atrodami ikvienā Kurzemnieku lauku saimniecībā. Laikam ejot un turībai augot, sastāvdaļām pievienojies krējums, ķimenes, olas, manna, cukurs un kanēlis. Sklandrauši dažādiem cepējiem garšas ziņā tiešām atšķiras. Sava nozīme paša meistara rokrakstam, bet jāņem vērā arī tas, ka rauši cepti no dabīgām izejvielām.

Mēs parasti nebrīnāmies par to, ka smalki vīni var atšķirties dažādu sezonu vīnogu ražas īpatnību dēļ, bet pagaidām nespējam šo zināšanu sasaistīt ar mūsu pašu lauku labumiem. Jo dabīgāki produkti, jo lielākas iespējas, ka tie mazliet atšķirsies. Piemēram, rudzu milti atšķirsies pēc labības šķirnēm, augšanas apstākļiem, graudu apstrādes īpatnībām. Arī burkānu šķirnes garšas ziņā viena no otras ļoti atšķiras. Vieni burkāni ir saldāki un sulīgāki, citi – kokaināki un sausāki. Skābais krējums, ko pārsmērē pār rausi, arī var būt treknāks vai skābāks. Tāpat ķimeņu sēklas – Latvijā augušajām, nesen novāktajām vienmēr būs izteiktāks aromāts nekā tām, kas ilgi ceļojušas un noliktavās gulējušas. Tāpēc cieņa tiem meistariem, kuri izpēta savu piegādātāju produkciju, atrod īstos un spēj noturēt nemainīgu kvalitāti. Cik reižu nācies ēst Rutas Sokolovskas un Mareka Reķa sklandraušus, tie vienmēr ir izcili. Ar plānu jo plānu pamatiņu un žodziņu, kas ir ļoti svarīgi, lai rausis būtu ne tikai gards, bet arī viegli nokožams. Un perfektām sulīgā pildījuma proporcijām.

“Suitu maizē” cep vēl divu veidu raušus – ar rīvētiem āboliem, biezpienu un kanēli, un tad vēl tādus pikantākus, sāļos, ar kūpinātu gaļu, sieru un marinētiem gurķīšiem. Tie pēdējie esot tādi, ko mednieki varot ņemt līdzi uz mežu un uzkost, kad pienāk īstais brīdis.

Kurzemnieki var lepoties ar to, ka sklandrausis ir pirmais Latvijas nacionālais ēdiens, kuru 2013. gada 11. oktobrī Eiropas komisija ir reģistrējusi kā produktu ar garantētām tradicionālām īpatnībām (2013.gada 11.oktobrī tika pieņemta EK REGULA (ES) Nr. 978/2013, ar ko ieraksta nosaukumu Garantēto tradicionālo īpatnību reģistrā – Sklandrausis, GTĪ).

Lai to panāktu, bija jāiziet sarežģīts birokrātijas ceļš. Ar apņēmību un pārliecību 2011. gadā to uzsāka Dženeta Marinska, kura pati cēlusies no lībiešiem, jo sklandrausis ir arī lībiešu tradicionālais ēdiens.

Runājot par Eiropas komisijas noteikumiem, produktus var reģistrēt, aprakstot pamatīpašības, kuras nedrīkst mainīt, ja vēlies savu produktu saukt tādā vārdā un piedāvāt tūristiem vai tirdzniecībā. Bet ir pieļaujami uzlabojumi, nelieli papildinājumi pēc garšas un iedvesmas, kas nepārmāc pašu pamata recepti. To, kas ir stingri noteiktais pamatsastāvs, un ko var papildināt, ir svarīgi pareizi saskaņot pie reģistrācijas, lai vēlāk pašiem būtu brīvākas iespējas veco, labo recepšu jauniem garšu salikumiem. Eiropas komisijas reģistrā vēl iekļauts Jāņu siers un salinātā rudzu rupjmaize (GTĪ), lielie pelēkie zirņi (ACVN) un Carnikavas nēģiem (AĢIN). Savu ceļu Eiropas komisijas gaiteņos šobrīd iziet Baltais sviests. Vairāk informācijas par šo produktu reģistriem var atrast Zemkopības ministrijas mājas lapā.

Sklandrauši ir populāri tūrisma nozarē – interesenti var pieteikties uz meistarklasēm Kurzemē, paši pamēģināt savām rokām samīcīt rupjo rudzu miltu mīklu, izrullēt pamatni, uzcelt rauša maliņas, sapildīt sulīgos pildījumus, un galu beigās nogaršot tikko izcepto, silto žograusi. Pašu rokām darinātai mantai ir pavisam cita garša.

Šeit būs Eiropā reģistrētā, īstā sklandrauša recepte!

 

Recepti drukātā veidā var atrast Latvijas Mediju izdevumā “Latvijas novadu tradicionālie ēdieni”, veikalā Dzirnavu iela 21 Rīgā vai e-veikalā.

Priecīgus svētkus!

 

Ceturtdiena, 4 oktobris, 2018 - Stāsta

Brokastis “Zaļajā salā”

 

Brokastis "Zaļā sala"

 

Vai maz jāpārliecina kāds, ka vietās, kur ceļojot paliec pa nakti, labas brokastis ir ļoti svarīgas. Putriņa ar pašvārītu ievārījumu. Mazas uzkodas, kas mainās, atkarībā no gadalaika un saimnieku iedvesmas. Zaļumi un dārzeņi. Bekons un omlete. Pildītas biezpiena pankūkas. Kafijas kanna. Noslēgumā – mazs rupjmaizes kārtojums. Galdi ar baltiem galdautiem, saklāti verandā ar skatu uz dārzu.

 

Šī nav apmaksāta reklāma. Vienkārši gribam dalīties ar citiem ceļotājiem par vietām, kurās esam ne reizi vien (tātad zinām, ka tā nav vienkārša nejaušība) sastapušies ar patiesu viesmīlību un lutināšanu. Paldies Ritai un viņas ģimenei! Mums ļoti patīk vietas, kur viesu namā var just saimnieku rūpi. Ir vietas, kur jūs sagaida kāds algots darbinieks ar atsvešinātu seju un skaidri nolasāmu vēlmi ātrāk tikt projām, bet ne šeit! “Zaļajā salā” esam nakšņojuši ne reizi vien. Gan rudenī, gan citos gadalaikos. Un visas reizes esam mājīgi uzņemti.

Ja esi nolēmis baudīt kādu lielisku koncertu “Gorā”, tad pēc tam vari pārnakšņot “Zaļajā salā”, kas atrodas tikai dažus kilometrus nostāk gleznieciskā Rēzeknes upītes ielokā. Vakarā var uzvārīt kādu karstu dzērienu un paēst ko līdzpaņemtu. Iepriekš saskaņojot, var arī vienoties par ēdināšanu ar saimniecēm. Viesu nams ir arī iesaistījies starptautiskajā Kulinārā mantojuma kustībā.

Bet viņu parastās brokastis ir tādas, ka pēc tam var veikt varoņdarbus, doties pie dabas, aktīvā atpūtā vai darbā, un tik drīz ēst negribēsies. Ir ēdieni, kuri ir klasiskajā repertuārā, bet kāda mazā uzkodiņa vienmēr mainās – vai nu var baudīt mazas Latgales ruletes šķēlītes, vai sieru, ko nu šajā reizē saimniece sagatavojusi. Rita teic, ka mēs nebūt neesam vienīgie, kuri šo brokastu dēļ atgriežas vēl un vēl.

Ja ceļš jūs ved uz Rēzeknes pusi un vēlaties pārnakšņot, “Zaļā sala” būs lieliska izvēle.

Trešdiena, 8 augusts, 2018
Foto: Valdis Ošiņš Pierakstīja: Sandra Ošiņa

Saldējums brīvdienu rītiem. Piedāvā Lelde Sotniece

 

Saldejums_Leldes_VO_7150032

Šovasar, kad tveice priecē karsta laika mīļotājus un dzen izmisumā nīdējus, es būtu ar mieru ēst saldējumu brokastīs, pusdienās un vakariņās. Un mazliet vēl arī tropiskās nakts melnumā. Mūsu opītis pastāstīja kādu 70 gadus senu stāstu par saldējumu. Pagājušā gadsimta četrdesmito gadu beigās viņu ģimene dzīvoja Pārdaugavā, Āgenskalnā. Viņa mamma pirmskara laikos bija smalku dāmu šuvēja. Vēlāk, padomju laikos, šis arods palīdzēja papildināt ģimenes maciņu. Un tā kādā dienā mamma esot palūgusi aizgādāt klientei pašūto kleitu uz Dzirnavu ielu. Opim tolaik bijuši gadi divpadsmit. Tā nu braucis ar tramvaju pie kundes, dāma par tērpa atvešanu bijusi ļoti priecīga un puikam iedevusi mazu kabatas naudiņu. Elizabetes, Strēlnieku un Ganu ielas krustojumā pie parka jau toreiz atradies mazais tornīšveida kisoks, kurā tirgojuši burvīgo kārumu – saldējumu. Kabatā skanēja paša nopelnītā nauda, un puika izrēķinājis, ka pietiktu trīs saldējumiem. Mājās gaidījuši vēl divi brāļi, un viņam licies, ka ēst kārumus vienam pašam nebūtu īsti godīgi. Tā nu nolēmis to aizvest arī viņiem, sagādājot priecīgu pārsteigumu. Trīs gardā saldējuma ripas pārdevēja iespiedusi starp apaļām vafeļu plāksnītēm un atdevusi laimīgajam puikam tieši rokās. Viņš tūlīt skrējis uz tramvaju un braucis uz Āgenskalnu. Ak, bēdas! Diezgan ātri sapratis, ka sākas lielas ziepes – kūstošais gardums sācis pilēt un tecēt, vajadzējis laizīt un glābt, kas glābjams. Labi, ka toreiz tramvajam aizmugurē bijusi vaļēja platforma un maz braucēju. Tā nu visus trīs saldējumus nācies vien apēst pašam. Sirds sāpējusi, ka plāns nav izdevies. Mājās nevienam neko neesot stāstījis, jo brāļu bēdas visu padarītu vēl ļaunāku. Tā nu šo saldējuma ēšanu opis smalki atceras vēl pēc gariem gadiem. Un to, ka nav bijis gandarījuma, jo īsti labi viss garšo tad, kad vari dalīties ar kādu.

Lasīt vairāk.

Otrdiena, 19 jūnijs, 2018 - Gatavo
Foto: Valdis Ošiņš Pierakstīja: Sandra Ošiņa

Zemeņu – rabarberu ķīselis ar pienu

Zemeņu rabarberu ķīselis

Zemeņu – rabarberu ķīselis ar pienu labi piederas pirmsjāņu nedēļai. Rabarberi, kā zināms, ir jānovāc līdz Jāņiem. Pēc tam tos var noplūkt un ļaut ataugt no jauna, ja šķirnes īpašības to ļauj. Ir jūnijā tāds brīdis, kad rabarberi vēl ir, bet zemenes jau ir. Un tas ir īstais brīdis gatavot saldēdienus no šiem abiem, kas tik lieliski draudzējas savā starpā.

Šo vienkāršo desertu mūsu omītes un mammas gadu desmitiem ir gatavojušas ikvienā latviešu mājā. Visvisgardākais tas vienmēr bijis tur, kur atrodams pašu piens, ogas un rabarberi. Bet arī tad, ja sastāvdaļas jānopērk, izdosies gardi. Galvenais, ka to var ātri un vienkārši pagatavot. Pirms dažiem gadiem ap Jāņu laiku Latvijā pie mums viesojās japāniete Ikuko, un viens no viņas lielākajiem atklājumiem bija kartupeļu cietes lietošana desertos. Āzijas virtuvē to izmanto daudz, bet parasti pamatēdienos, zivs, gaļas vai dārzeņu panēšanai vai arī mērču iebiezināšanai. Tā, lūk, ar pavisam vienkāršiem latviešu ēdieniem varam pārsteigt ārzemju draugus.

Mūsu receptei ir dažas nianses. Piedāvājam daļu zemeņu atlikt malā līdz pašām vārīšanas beigām, un iejaukt tad, kad ķīselis jau gatavs, un tūlīt pat ņemt nost no plīts. Vēl kāda nianse – vārot var piemest šķipsnu vaniļas cukura un/vai rīvētas laima miziņas, un/vai sasmalcinātas piparmētru lapiņas. Šīs piedevas vienkāršā ķīselīša garšu padarīs smalkāku un interesantāku.

Ja iespējams, pasniedz tad, kad ķīselis vēl ir mazliet silts, kopā ar aukstu pienu. Temperatūras atšķirības rada īstu garšas pilnību. Var arī izvārīt lielu saldēdiena katlu, paglabāt ledusskapī un uzēst, kad sagribas. Vai pagatavot to lielā bļodā Jāņu dienas laiskai uzēšanai, kad nekārojas vairs nedz grilētas gaļas, nedz siera un alus.

Rabarberus pirms Jāņiem var novākt un sagatavot ziemai – nomazgāt, nomizot, sagriezt gabaliņos un sasaldēt vai arī sterilās burciņās pārliet ar novārītu, atdzesētu ūdeni un aizvākot un glabāt vēsumā. Pēdējais variants labāk der plātsmaižu cepšanai, bet ķīseļiem vai debesmannai der abi.

Otrdiena, 11 aprīlis, 2017 - Gatavo
Foto: Valdis Ošiņš Pierakstīja: Sandra Ošiņa

Lieldienu deserts no biezpiena pashas masas. Arī sasaldēts

 

Pasha

Pashas receptes atšķiras niansēs. Obligātās sastāvdaļas ir mīksts, ne pārāk skābs pilnpiena biezpiens, sviests, salds krējums un olas. Labāk no zināmām lauku saimniecībām.  Piedevas katrs saliek pēc savas patikšanas un rocības. Mēs esam atraduši savu ideālo garšas kombināciju ar lobītām mandelēm, marmelādes gabaliņiem un cukurotām apelsīnu miziņām (kā tās sagatavot, lasiet Kārinas Pētersones pashas receptē).

Tā kā mēs līdz šim neesam tikuši pie savas pashas formas, izlīdzamies ar caurduri, kurā ieklājam marli. Otrs variants, kurš labāks savlaicīgai sagatavošanai, ir masu pildīt formiņās, kuras var ievietot saldētavā. Mums ir silikona forma, no kuras desertus viegli izņemt. Šajā gadījumā masai neatdalās liekais šķidrums, bet tas nekaitē, ja desertu bauda vēl aukstu.

Tā kā mūsu ģimenē cieņā ir šokolādes sieriņi, pamēģinājām desertu pārklāt ar šokolādes glazūru. Garšo lieliski gan saldētajā, gan parastajā variantā.

Pasha

Paldies Kārinai Pētersonei un Hēlijai Staņislavskai, kuras mūs savulaik iedvesmoja eksperimentiem par pashas tēmu! Viņu abu receptes ir nonākušas mūsu grāmatā “Eiropas krustceles latviešu virtuvē”.

Lai jums visiem priecīgas Lieldienas!

Otrdiena, 10 janvāris, 2017 - Gatavo
Foto: Valdis Ošiņš Pierakstīja: Sandra Ošiņa

Ķeizaršmarns

 

kaiserschmarrn, ķeizaršmarns

Ķeizaršmarns ir austriešu saldais ēdiens. Tiešām karalisks pankūku paveids, tik pilnīgs, bagātīgs un sātīgs.
Mūsu mīļie Paula un Mārcis pēc sava pirmā mācību semestra Vīnes Universitātē brīvlaiku pavadīja Latvijā, baudot mājās it visu, pēc kā bija noilgojušies prombūtnē. Bet latviešu garšai ļoti tīkami ir gana daudz austriešu ēdienu, un vienu no zelta klasikas repertuāra Paula mums pagatavoja svētdienas brokastīs. Lasīt vairāk.

Piektdiena, 17 jūnijs, 2016 - Gatavo
Foto: Valdis Ošiņš Pierakstīja: Sandra Ošiņa

Maizītes brokastīm un vakariņām. Un citām ēdienreizēm

Garsigas maizites brokastim un vakarinam

Maizes ražotāji Fazer Latvija brančā Annas dārzā pirms kāda laiciņa iepazīstināja ar jaunajiem maizes veidiem. Annas Birmane un Linda Vilmansone bija pagatavojušas maizītes ar dažādām piedevām: pirmais veids: biezpiens + banāns + mellenes, otrais veids: tītara fileja + vārīta paipalu ola + biezpiens + rīvēts gurķis + kumīns + citrona miziņa; trešais veids: avokado + krāsnī cepti tomāti + grilēta vistas fileja, ceturtais veids: cepts ābols + drumstalas + vaniļas saldējums + kanēlis. Notika balsošana, kuru veidu labāk ēst brokastīs, kuru – pusdienās, launagā vai vakariņās. Kā izrādījās, katrs no mums izvēlas ļoti dažādus variantus. Kāds labāk ēd kalorijām bagātas brokastis, kāds izvēlas spēcinošāku maltīti pirms sporta nodarbībām pēcpusdienā, ieradumi mijas ar impulsiem un emocijām. Lasīt vairāk.

Otrdiena, 22 marts, 2016 - Gatavo
Foto: Valdis Ošiņš Pierakstīja: Sandra Ošiņa

Lieldienu pasha. Nekarsētā Marijas pasha

Pasha_VO_2260068

Šo brīnišķīgo recepti mums iedeva Hēlija Staņislavska. Tā ir mantota ģimenes recepte, Hēlijas mammas Kētes skaistā rokrakstā pierakstīta. Savulaik mamma recepti dabūjusi no kādas pareizticīgo sievietes Marijas, kas bijusi spiesta bēgt no Krievijas un nonākusi Latvijā. Tā tiešām ir labākā pasha, kādu nācies baudīt. Katram pašam jāatrod sava ideālā piedevu kombinācija, lai tā nenomāktu svaigo un krēmīgo biezpiena masas garšu. Ja kādam ir vēlme pievienot svaigas un aromātiskas apelsīnu miziņu sukādes, tās var pagatavot pēc Kārinas Pētersones dotās receptes.

Pasha_VO_2260026

Paldies Hēlijai arī par skaisto pashas formu, kuru aizņēmāmies fotografēšanai – mūsu dienās pie tādas tikt ir neiespējami! Pat ja var atrast un iegādāties mūsdienu darinājumus, vecie koka dēlīši ir pievilkušies ar kādu netveramu maģiju, ko nekad nevarēs sajust no jaunām lietām. Pashas nošķeltā piramīdas forma līdzinās Kristus zārka formai, uz tās katra sāna iegrebti simboli – krusts, kauss, mēdz būt arī ziedi, šķēpi, reizēm balodis, un noteikti burti XB, «Христос Воскресе!» (Kristus ir augšāmcēlies!). Tie visi ir Kristus ciešanu un augšāmcelšanās simboli. Divi dēlīši ir ar mazām austiņām, divi – ar caurumiņiem. Tos saliek kopā un sastiprina ar maziem koka ķīlīšiem.

Ja tavās mājas nav tādas formas, var izlīdzēties ar caurduri, kurā ieklāj marli, vai arī ar jaunu, tīru, nelietotu brūnā māla puķu podu – galvenais, lai būtu caurumiņš, pa kuru notecēt liekajam šķidrumam. Tad pashas rotājumus no marmelādes, miziņām un riekstiņiem var izveidot paši.

Sastāvdaļu daudzumus esmu ierakstījusi trīs variantos. Pirmais ir oriģinālais, bet jārēķinās, ka tur sanāk liels daudzums masas. Hēlija no tās gatavo divas pashas, un viņas lielā ģimene ar dēliem un mazbērniem saldo ēd visu Lieldienu garumā. Ja svētkos būsiet mazākā kompānijā, pietiks arī ar pusi vai pat trešo daļu masas. Pasha ir ļoti sātīga, to nevar apēst daudz.

Priecīgas Lieldienas!

Sestdiena, 25 aprīlis, 2015 - Gatavo
Foto: Valdis Ošiņš Pierakstīja: Sandra Ošiņa

Peldošās salas

Peldosas_salas_VO_4239971

Saldais ēdiens, kas daudziem saistās ar bērnības brīvdienām, kad mamma, vecmāmiņa vai krustmāte uzputoja olas un pagatavoja gaisīgo brīnumu. Deserts īstiem kārumniekiem, kurā var izbaudīt dažādu pakāpju saldumu, maigas faktūras, vaniļu, pienu un karameli. Lasīt vairāk.

© 2010 Garšīgā Latvija. Visas tiesības aizsargātas