Auksti kūpināt’ buš’ zup’

Ievads

Teksts: Sandra Ošiņa

Foto: Valdis Ošiņš 

Zupa no auksti kūpinātām butēm stāsta veidā manā galvā dzīvo jau daudzus gadus, par to ne reizi vien biju dzirdējusi no draudzenes Ingas. Nu beidzot zupa mūsu šķīvjos nonāca pa īstam. Ar recepti dalījās Ingas mamma Ruta Barkāne (paldies, Rutiņ!), kura lielu savas dzīves posmu ir dzīvojusi Ventspilī. No tiem laikiem Ruta atceras tur baudītās auksti kūpinātas butes. Tās toreiz bijušas biezas un treknas, un Ruta bija skeptiska, vai no mūsu dienu plānajām plekstītēm vispār ko jēdzīgu var pagatavot.

Butes agrāk tiešām bija citādas. Tāpat kā mencas, luči un citas Baltijas jūras zivis. No savām atmiņām to varu apliecināt arī es, kaut varbūt tie izklausās gandrīz kā makšķernieku stāsti, kuros atmiņu zivis vienmēr ir varenas un pārspēj jebkuru realitāti. Kopš tiem laikiem zivis Baltijas jūrā ir gājušas mazumā, liesumā un plānumā. Vai tur pie vainas roņi, vai pārāk dāsnās zvejas kvotas, kas zina, kas zina… Atliek vien cerēt, ka nozares gudrās galvas izdomās, kā to var vērst par labu.

Mazu, bet spilgtu citātu par zivju tēmu atradu vācu ceļotāja, ģeogrāfa un bibliotekāra Johana Georga Kola (Johan Georg Kohl, 1808-1878) grāmatā “Russia st Petersburg, Moscow, Kharkoff, Riga, Odessa, the German Provinces on the Baltic”, kas oriģināli sarakstīta vācu valodā un izdota 1841. gadā. Grāmatā atainots viņa piedzīvotais, ceļojot Kurzemē: “Braucot pa Kūrlandes iekšzemes dubļainajiem, lietus ūdens izmērcētajiem ceļiem, nolīgtais ebreju kučieris pa ceļam cītīgi apstājās pie katra kroga vai iebraucamās vietas, lai kārtīgi iedzertu, ik pa laikam viņš man piedāvāja kādu glāzi laba Kurzemes brendija vai sviestmaizi, vai treknu, labi kūpinātu buti, kuru viņš, turot aiz astes, padeva caur karietes logu; vai svaigi ceptu, piparotu speķa rausi uz koka šķīvja.” Grāmatās rakstītas liecības par to, kas ēdams tik senos laikos bija krogu piedāvājumā tagadējā Latvijas teritorijā, negadās sastapt bieži. No šeit rakstītā ir skaidrs, ka 19. gadsimtā ceļinieki varēja remdēt izsalkumu arī ar kūpinātu buti. Lai nu kā, arī šodien, braucot pa Kurzemes piejūras ceļiem, varam nopirkt gan karsti, gan auksti kūpinātas zivis.

Zupas recepte ir ļoti vienkārša, vajadzīgas vien dažas sastāvdaļas. Vaicāju Rutai, vai buljonam nav jāpieliek lauru lapas, pipari, sīpoli, beigās kādi kapāti zaļumi, kā jau bieži rīkojamies ar zupām. Nē, teica Ruta, tā bušu garša kopā ar kartupeļiem un sviestu ir patiešām laba un pašpietiekama, to nevajag nomākt ar ko citu. Un maizīti pie zupas labāk ņemt tādu vieglāku, ne rudzu rupjmaizi. Piemēram, svaigu saldskābmaizi vai graudu maizes šķēles, ko pirms pasniegšanas mazliet apgrauzdē.

Ruta šo zupu iemācījusies vārīt no savas mammas Limbažu pusē, kura savulaik zupu gatavojusi no piemājas Lūdiņupē saķertām svaigajām zivīm, tai gan likuši klāt parastās garšsaknes un garšvielas. Bet daļu kartupeļu mamma saspiedusi ar sviestu un pielikusi zupai. Šis paņēmiens ir tiešām ģeniāls! Kartupeļi uzsūc sviestu un padara zupu tumīgu, vienlaikus izkusušais sviests nepeld pa virsu, kā tas būtu, ja buljonā vienkārši iemestu sviesta piku.

Šo zupu vārīju no īstenās latvju saimnieces Ivetas Celkartes pirktajām, no Bērzciema “Dieniņām” atvestajām butēm, kas smaržo pēc jūras un īsteni laba dūma. Iveta teic, ka Kurzemes pusē tās sauc arī par kaltētām butēm. Tās ir salīdzinoši dārgākas nekā karsti kūpinātas zivis, jo tās gatavo vairākas dienas, bet tās ir ļoti vieglas, un ir vēl kāda priekšrocība: auksti kūpinātas zivis var ļoti ilgi uzglabāt. Ja tev kādā papīra turziņā ledusskapī būs noglabātas dažas tādas butes, varēsi zupu ātri uzvārīt dienā, kad ārā ir draņķīgs laiks un nekur negribas iet. Tas ir no tēmas: ja mājās nav nekā, ko ēst, aizej uz pieliekamo, paņem lasi (šoreiz – auksti kūpinātas butes), un pagatavo, piemēram, sātīgu, smaržīgu zupu.